19. gadsimta Igaunijā par ābolu zagšanu draudēja pēriens
Igaunijas vēsturnieki stāsta, kā 19. gadsimtā bērni par ābolu zagšanu no svešiem dārziem varēja nonākt tiesā un saņemt fizisku sodu. Tolaik dārzu apsardzība un stingra likuma piemērošana liecināja, cik vērtīgi bija pirmie ābeļdārzi.
Igaunijā pirmie ābeļdārzi zemnieku saimniecībās sāka parādīties pirms aptuveni 150 gadiem, un to izveide bija dārgs pasākums. Tāpēc saimnieki rūpīgi sargāja savu ražu — žogi gan pasargāja no dzīvniekiem, taču neko nespēja darīt pret cilvēkiem, kas centās klusiņām paņemt ābolus.
Dārzniecības vēstures pētniece Anneli Bannere stāsta, ka izplatīta prakse bija stādīt ābeles tuvu mājas logiem, lai tās varētu pieskatīt no iekšpuses. Pagalmos turēja arī suņus, un daži saimnieki paši stāvēja sardzē.
Bērnus sodīja ar rīksti
Augļu zagšana varēja beigties ar tiesas prāvu. 1874. gadā Piilsi ciemā pie Avinurmes tika notverti 13–14 gadus veci zēni, kuri no dārziem paņēmuši no astoņiem līdz septiņpadsmit āboliem.
Avinurmes vietējā vēsturniece Piret Have skaidro, ka tolaik par šādiem pārkāpumiem sodīja vai nu ar naudas sodu, vai fizisku sodu — pēršanu ar rīksti. Zēnu tēvi baidījās paši ierasties tiesā, jo varēja saņemt tādu pašu sodu, tāpēc uz tiesu bija spiestas doties mātes, kuras pēc tam pašas savus dēlus soda kā notiesāto pēra desmit reizes ar rīksti mājās. Tas bija neparasti, jo parasti sodu izpildīja tiesa, nevis vecāki — pieaugušajam par tādu pašu nodarījumu sods būtu bijis daudz smagāks.
Soda apmērs atšķīrās — naudas sods varēja svārstīties no 50 kapeikām līdz vairākiem desmitiem rubļu, bet pēriena gadījumā piesprieda no 10 līdz 30 sitieniem ar rīksti.
Vārda izcelsme
Mūsdienās ar zaglīgu ražas vākšanu galvenokārt saskaras zirņu audzētāji, taču igauņu valodas izteiciens raksus käima ('iet raukstīt') radies tieši ābeļdārzos — no plīstošu zaru radītās krakšķošās skaņas. Igauņu valodas institūta pētniece Airisa Metsmegi skaidro, ka vārds raks ir skaņu atdarinošs un šāda veida emocionāli piesātinātām darbībām, kā zagšana, mēdz būt daudz sinonīmu.
Salīdzinot ar pagātni, mūsdienās šāda rīcība biežāk tiek uztverta kā zādzība, kaut arī agrāk, īpaši bērnībā, tā vairāk tika uzskatīta par nevainīgu palaidnību, nevis nopietnu noziegumu.
