1956. gada Ungārijas sacelšanās: ko vēsturnieks stāsta par priekšvēsturi un cēloņiem

1956. gada 23. oktobrī Budapeštā, Ungārijas galvaspilsētā, simtiem tūkstošu iedzīvotāju devās ielās, pieprasot politiskas reformas, brīvas vēlēšanas un padomju karaspēka izvešanu. Miermīlīgās demonstrācijas ātri pārauga bruņotā sacelšanās. Padomju vadība sākotnēji piekrita atkāpties un izvest karaspēku no galvaspilsētas, taču pēc tam mainīja kursu. 4. novembrī padomju armija sāka plašu militāru operāciju un apspieda sacelšanos. Bojā gāja tūkstošiem cilvēku, valsti pameta ap 200 000 ungāru. Rietumvalstu valdības nosodīja Maskavas rīcību, taču neiejaucās. Šonedēļ apritēja 70 gadi kopš šiem notikumiem; krievu neatkarīgais medijs Meduza publicējis vēsturnieka Alekseja Uvarova atbildes uz jautājumiem par sacelšanos.

Starptautiskā situācija

1956. gada rudenī aukstais karš ilga gandrīz desmit gadus. Pēc Staļina nāves 1953. gadā spriedze mazinājās: beidzās Korejas karš, 1955. gadā Padomju Savienība izveda karaspēku no Austrijas, kas kļuva par neitrālu valsti, un notika četru lielvalstu līderu tikšanās Ženēvā. Ņikita Hruščovs 1956. gada februārī PSKP 20. kongresā teica slepenu runu, nosodot Staļina personības kultu un masveida represijas. Austrumeiropā tas raisīja diskusijas par reformām. ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera administrācija publiski runāja par Austrumeiropas „atbrīvošanu”, taču praksē rīkojās piesardzīgi, baidoties no kodolkara. Vienlaikus sākās Suecas krīze, kas šķēla Rietumu valstis.

Ungārijas ceļš līdz 1956. gadam

Līdz 1918. gadam Ungārija bija Austrijas–Ungārijas daļa. Starpkaru periodā valsti vadīja regents Mikloš Horti, bet Otrajā pasaules karā tā karoja Vācijas pusē. 1945. gada februārī Budapeštu ieņēma Sarkanā armija. Pēc 1945. gada vēlēšanām, kurās komunisti ieguva ap 17% balsu, Mātjāšs Rākoši ar spiedienu un represijām līdz 1940. gadu beigām nodibināja pilnīgu komunistu varu. Valsti pārveidoja pēc padomju parauga, nacionalizēja rūpniecību, un dzīves līmenis krita.

Pēc Staļina nāves Maskava pieprasīja Rākoši nodot premjerministra amatu Imre Nadjam, kurš sāka „jauno kursu”. 1955. gadā Nadjs tika atstādināts, taču pieprasījumi pēc pārmaiņām auga. 1956. gada 6. oktobrī desmitiem tūkstošu cilvēku piedalījās represētā Lāslo Raika pārapbedīšanā, kas kļuva par masu demonstrāciju pret režīmu.