85 gadi kopš 14. jūnija deportācijām: vēstures paralēles un mācība drošībai

14. jūnijs Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kas kopš 1989. gada atzīmē 1941. gada masveida deportāciju upurus. Šogad aprit 85 gadi kopš traģiskajiem notikumiem, kad naktī no 13. uz 14. jūniju no Latvijas tika izsūtīti 15 424 cilvēki – politiķi, ierēdņi, virsnieki, inteliģence un viņu ģimenes. No arestētajiem ieslodzījumā mira 3441, bet aptuveni 700 sodīti ar nāvi; pārdzīvoja ne vairāk kā ceturtā daļa.

Deportācijas bija instruments pakļauto teritoriju kontrolei, ko izmantoja Padomju Savienība. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā vēsturiskās paralēles kļuvušas īpaši redzamas – okupētajās teritorijās notiek civiliedzīvotāju piespiedu pārvietošana, bērnu deportācijas un identitātes iznīcināšana. Kā norāda pētniece Ieva Bērziņa, šāda nežēlība Krievijas vēsturē nav nekas jauns.

Drošības mācība

Deportāciju piemiņa mūsdienās kalpo kā atgādinājums, ka nepretošanās un agresora nomierināšana ir ilūzija. Valdis Kuzmins uzsver, ka vēsture nesniedz tiešas atbildes, bet palīdz formulēt jautājumus par gatavību upurēties. Karš Ukrainā licis Latvijai paātrināti stiprināt aizsardzību, tostarp mainot likumus, lai nepieļautu atkārtotu iebrukumu bez pretošanās, un NATO brigādei dodot pilnvaras nekavējoties reaģēt.

Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība aicina apmeklēt ekspozīciju “Tumsas labirints”, kas ved cauri okupācijas noziegumiem un beidzas ar gaismu – tautas pretošanos un ticību nākotnei. Vēstures mācība ir skaidra: brīvība jāaizstāv, un tās zaudēšanas sekas ir neaptveramas.