Aizmirstā traģēdija: 1939. gada suņu un kaķu masveida iznīcināšana Lielbritānijā

Otrais pasaules karš vēsturē saistās ar virkni plaši zināmu traģēdiju, taču ir arī epizodes, kas palikušas ēnā. Viena no tām ir 1939. gada septembrī Lielbritānijā notikušais masveida mājdzīvnieku — suņu un kaķu — iznīcināšanas vilnis, ko atsevišķi vēsturnieki dēvējuši par "lielo suņu un kaķu holokaustu".

Notikuma pamatā bija paradoksāla situācija: lielākā daļa dzīvnieku patversmju un veterinārārstu tolaik publiski iebilda pret dzīvnieku masveida nogalināšanu, uzskatot to par nevajadzīgu un nežēlīgu rīcību. Tomēr tas nekavēja daudzus Lielbritānijas iedzīvotājus pašiem, brīvprātīgi, doties pie speciālistiem, lai lūgtu savus mīluļus steidzami "nosūtīt uz citiem medību laukiem" — proti, humāni nogalināt.

Cilvēki veidoja garas rindas pie dzīvnieku ārstu un patversmju durvīm, prasot savus suņus un kaķus eitanazēt, lai gan neviens valsts iestādes vai likums viņus tam formāli neuzspieda. Šī rīcība notika tieši tajā laikā, kad valstī jau bija oficiāli izsludināts karš, un sabiedrība piedzīvoja pirmās kara nedēļas.

Jautājums, kas tieši lika tik daudziem cilvēkiem šādā veidā rīkoties pret saviem mājdzīvniekiem, joprojām tiek uzskatīts par vienu no vēstures mazāk izpētītajām un pretrunīgākajām mīklām saistībā ar kara sākumu. Vēsturnieki šo epizodi min kā piemēru tam, cik dziļi un negaidīti kara draudi var ietekmēt ikdienas lēmumus — pat tos, kas saistīti ar ģimenes mīļdzīvniekiem, nevis tiešiem kaujas laukiem.

Šodien notikums tiek atcerēts kā viena no mazāk zināmajām, taču simboliski nozīmīgajām Otrā pasaules kara sākuma epizodēm.