Attālinātā darba diskusija: strīds nav par to, kur strādā, bet kā izdara darbu
Pēc Ministru prezidenta iniciatīvas izvērtēt ierēdņu attālinātā darba praksi, komentāra autors aicina neskatīties uz jautājumu melnbaltā veidā, uzsverot, ka svarīgākais ir darba rezultāts, nevis atrašanās vieta.
Diskusija par ierēdņu attālināto darbu valsts pārvaldē uzliesmojusi pēc tam, kad Ministru prezidents lūdzis Finanšu ministrijai izvērtēt šo praksi, norādot, ka darbs no mājām ir privilēģija, nevis tiesības, un ka pandēmijas radītie apstākļi vairs nav aktuāli, tāpēc darbiniekiem jāatgriežas birojos, lai būtu pieejami cilvēkiem.
Klātienes darba atbalstītāji uzsver, ka tukši kabineti rada neapmierinātību iedzīvotājos, kuriem jārisina savi jautājumi. Attālinātā darba aizstāvji savukārt brīdina, ka pilnīgs aizliegums būtu pārsteidzīgs solis, jo šāds darba modelis ļauj piesaistīt kvalificētus speciālistus no reģioniem bez nepieciešamības pārcelties uz Rīgu, savukārt piespiedu atgriešanās birojā varētu izraisīt labāko darbinieku aiziešanu no valsts sektora.
Ne par vai pret, bet par efektivitāti
Autors uzsver, ka jautājums nav par to, vai atbalstīt vai noraidīt attālināto darbu, bet gan par darba organizēšanu un vadību. Pandēmijas laikā gūtā pieredze parādījusi, ka iespējams strādāt citādi – izmantojot elektronisku saziņu un dokumentu apriti –, galvenais ir pakalpojuma vai atbildes saņemšana, nevis fiziski nostrādātās stundas.
Reģionos, kur cilvēki savstarpēji labāk pazīstas, situācija esot pārredzamāka, un problēmas ar vietējo darbinieku sasniedzamību neesot izplatītas.
Plusi un mīnusi
Attālinātais darbs ļauj ietaupīt laiku un naudu, mazāk piesārņot vidi, labāk savienot darbu ar ģimenes vajadzībām, kā arī ir piemērots jaunajām māmiņām un cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Reģionos dzīvojoši darbinieki, strādājot Rīgas vai ārvalstu uzņēmumos, savus ienākumus tērē vietējā ekonomikā.
Tomēr pastāv arī riski – atsvešināšanās starp iestādēm un iedzīvotājiem, īpaši vecāko paaudzi, kas neizmanto internetu, kā arī komandas gara zudums un robežu izzušana starp darbu un privāto dzīvi, kas var novest pie izdegšanas.
Autors secina, ka svarīgākais ir nodrošināt kvalitatīvu un savlaicīgu pakalpojumu iedzīvotājiem, nevis obligāta fiziska klātbūtne noteiktā vietā astoņas stundas dienā.
