Bada streiks, kas mainīja Indijas karti — vai tas vēl spēj mainīt politiku?
Indijā ilgstoši badojot, cilvēki mēģina piespiest varu rīkoties — sākot ar Potti Sriramulu nāvējošo streiku 1952. gadā, kas pārveidoja valsts karti, līdz pat Sonam Wangchuk pašreizējam 19 dienu badam Deli. Šī metode, ko popularizēja Gandijs, joprojām ir spēcīgs, bet pretrunīgs protests.
Bada streiki kā politisks ierocis
Indija ir valsts, kur bada streiki iesakņojušies politiskajā kultūrā. 1952. gadā Potti Sriramulu nomira pēc 58 dienu bada, pieprasot atsevišķu štatu telugu valodas runātājiem. Viņa nāve izraisīja masu protestus, un jau pēc dažām dienām premjerministrs Nehru piekāpās, izveidojot Andhra štatu. Vēsturnieks Ramachandra Guha to nosaucis par aizmirstu, bet nozīmīgu notikumu, kas mainīja valsts vēsturi un ģeogrāfiju.
Mahatma Gandijs, neatkarības kustības līderis, pārveidoja seno badošanās praksi par modernu politisku aktu. Viņš badojās vismaz 15 reizes, cīnoties pret reliģisko vardarbību, kastu diskrimināciju un politiskiem konfliktiem. Gandijs uzskatīja, ka badošanās nav šantāža, bet ciešanu akts, kas modina apziņu. Pēc neatkarības iegūšanas Indijā šī tradīcija turpinājās — ar streikiem par zemnieku tiesībām, afroaktīvo rīcību, vides aizsardzību un pretkorupciju.
Mūsdienu piemēri
Aktīviste Irom Sharmila 16 gadus atteicās no ēdiena, protestējot pret armijas īpašajām pilnvarām ziemeļaustrumos, bet tika barota caur deguna caurulīti. Anna Hazare 2011. gada 13 dienu streiks deva impulsu pretkorupcijas kustībai. Šobrīd izglītības un klimata aktīvists Sonam Wangchuk jau 19 dienas badojas Deli, atbalstot satīrisku kustību, kas pieprasa izglītības reformas. Viņš zaudējis vairāk nekā 9 kg, un Deli Augstā tiesa likusi valdībai uzraudzīt viņa veselību.
Kritika un pretrunas
Bada streiki nav bez kritiķiem. Valstsvīrs BR Ambedkars uzskatīja, ka pēc konstitucionālu ceļu izveides šādas metodes ir jāatmet, citādi tās kļūst par "anarhijas gramatiku". Politiskais filozofs Pratap Bhanu Mehta 2011. gadā rakstīja, ka badošanās līdz nāvei var būt "dziļi piespiedu" un pat "šantāža". Sabiedrības skepse pieaug — sociālajos medijos bada streiki tiek izsmieti, un daži no tiem ir tikai mediju izrādes.
Tomēr, kā atzīmē antropologs Sayantan Saha Roy, bada streiki ir globāla parādība, bet Indijā tie ir īpaši spēcīgi, jo valdība bieži ir neatsaucīga. Protestētāja ķermenis kļūst par valsts nežēlības demonstrāciju, bet panākumi nav garantēti — Sriramulu nāve mainīja karti, bet Sharmila protests nespēja mainīt likumu. Vai Wangchuk bads mainīs domas, rādīs laiks.
