Baltkrieva pārdomas: mūsu bērnu nozagtā vasara

Portugal LSM publicējis baltkrievu autora esejas fragmentu ar virsrakstu «Dumki belarusa» jeb «Baltkrieva pārdomas», un tā apakšvirsraksts vēsta par «mūsu bērnu nozagto vasaru». Šajā pirmajā daļā lasītājs nonāk ciematā agri no rīta, kad vēl visi guļ.

Pulkstenis ir pieci. Sētā jau atskan spaiņu klabināšana – vecmāmiņa rosās pa sētu un baro mājdzīvniekus. Pār sakņu dārzu peld balta migla, un blakus esošajā birzī dzeguze it kā pēc grafika skaita kāda mūža gadus. Stāstītājs pamostas tikai pēc divām stundām, kad vecmāmiņa izkurinājusi krāsni un mājā ienācis siltums. Viņš berzē acis un velkas uz dārza dobi.

Šī ikdienišķā aina atklāj lauku dzīves ritmu, kur cilvēks mostas līdz ar saullēktu, strādā roku darbu un vēro, kā daba ap viņu mainās. Migla, dzeguzes balss un vecmāmiņas kustības veido klusu, bet piesātinātu priekšstatu par vasaras rītu ciematā.

Lai gan publicētais fragments ir tikai neliela ievada daļa, virsraksts paver plašāku kontekstu: autors acīmredzot domā par to, ko mūsdienu bērni zaudē, vairs nepavadot vasaras pie vecvecākiem laukos. Tomēr šajā posmā lasītājs redz vien idillisku darba un klusuma ainu, bez skaidriem spriedumiem. Neizteikts jautājums paliek gaisā – kur palikusi bērnu vasara, un vai šī pieredze vēl ir sasniedzama.