Bērni ģimenes smagas slimības laikā: kāpēc klusēšana nepasargā
Ja ģimenē kādam tuvam cilvēkam ir neārstējama slimība, pieaugušie bieži cenšas bērnu pasargāt ar klusēšanu. Bērns tomēr pamana pārmaiņas mājās un dzīvo šajā situācijā.
Ģimenēs, kur kāds ļoti tuvs cilvēks cieš no neārstējamas slimības, pieaugušie bieži izvēlas bērnu pasargāt ar klusēšanu. Šo tēmu aplūko Latvijas ziņu portāls Apollo.lv materiālā par to, kā runāt ar bērniem par tuvinieka nāvi.
Kā izpaužas klusēšana
Avots min vairākus izplatītus paņēmienus. Medicīniskas sarunas notiek aiz aizvērtām durvīm, asaras tiek slēptas, bet slimnīcas apmeklējumus pieaugušie dēvē par "darīšanām". Bērna jautājumi par nāvi tiek atlikti uz nenoteiktu laiku.
Ko bērns jau redz
Materiālā uzsvērts, ka bērns šajā situācijā jau dzīvo. Viņš pamana, ka mamma vai tētis ir saspringti. Viņš redz, ka slimais tuvinieks ir ļoti noguris un ka mainījies viņa izskats. Mājās parādījies daudz zāļu vai medicīnisku ierīču, un ikdiena vairs nav tāda kā agrāk.
Tādējādi pieaugušo mēģinājums bērnu pasargāt ar klusēšanu nenoņem pašu situāciju. Bērns pārmaiņas redz un izjūt, arī ja par tām neviens nerunā. Raksta virsrakstā to raksturo teiciens, ka zilonis stāv istabā, bet par to nerunā.
