Dokumentālā filma par māti, kas gadiem viltoja dēla slimības, izraisa jautājumus par žurnālistisko rūpību
Jaunā dokumentālā filma «Love You to Death» pievēršas Lisai Heidenai-Džonsonai, kas tika notiesāta par bērna nežēlīgu izmantošanu, gadiem izdomājot dēla slimības. Recenzija norāda, ka filma sniedz līdzsvarotāku ainu nekā laikrakstu virsraksti, taču pārāk maz uzdod grūtus jautājumus pašai Lisai.
Britu televīzijas kanāla dokumentālā filma «Love You to Death» pievēršas Lisas Heidenas-Džonsonas lietai — sievietes, kuru tiesas prāvā par bērna nežēlīgu izmantošanu prese dēvēja par «Lielbritānijas ļaunāko māti». Viņa gadiem izdomāja sava dēla Matjū slimības, liekot viņam pārciest vairāk nekā 300 medicīniskas pārbaudes, deviņas vispārējās anestēzijas un četras operācijas līdz deviņu gadu vecumam. Zēnam tika liegta normāla dzīve — viņš izmantoja ratiņkrēslu, barošanas zondi un skābekļa balonu, kaut arī tas nebija nepieciešams.
Filma iekļauj intervijas ar pašu Lisu, Matjū un viņa vecāko māsu Lauru, kurai daļēji ir atmiņas par to, ka viņa bijusi mātes «izmēģinājums» pirms brāļa piedzimšanas, taču viņas ciešanas galvenokārt saistītas ar dzīvi ģimenē, kas gadiem griezās ap it kā smagi slimu un invalīdu ģimenes locekli.
Stāsts sākas ar Matjū priekšlaicīgo dzimšanu 2001. gadā septiņas nedēļas pirms termiņa, kam sekoja Lisas apgalvojumi par dažādām alerģijām un slimībām. Zēns kļuva pazīstams vietējā kopienā kā «zēns ratiņos», kuram cilvēki centās palīdzēt. Lisa neatlaidīgi pieprasīja ģimenes ārstam nosūtīt dēlu uz padziļinātu izmeklēšanu Grēt Ormondas ielas slimnīcā, neraugoties uz ārsta šaubām un personāla aizvien pieaugošajām aizdomām.
Vēlāk cita ārste, pamanot neatbilstības Matjū medicīniskajos ierakstos, vērsa kolēģa uzmanību uz situāciju, un tas noveda pie ziņošanas policijai. Tolaik tika pieņemts, ka Lisai varētu būt tā sauktais Minhauzena sindroms pēc pilnvarojuma — stāvoklis, kad vecāks izdomā vai izraisa bērnam slimību, lai iegūtu līdzjūtību un uzmanību.
Recenzijā norādīts, ka filma nepietiekami izpēta, kāpēc medicīnas iestādes tik ilgi nereaģēja uz brīdinājuma zīmēm, lai gan māsas esot paudušas bažas jau agrāk. Lisa filmā joprojām apgalvo, ka darījusi visu dēla labā, un ar viņu vairs nav nekādu kontaktu ar bērniem, kas viņai sagādā ciešanas. Matjū un Laura par māti runā ar nožēlu un vēlmi, lai tā uzņemtos atbildību, taču viņu neuzskata par «ļaunu», bet gan par garīgi slimu. Recenzents kritizē, ka Lisai filmā tiek uzdoti pārāk maigi jautājumi, tādēļ svarīgas tēmas paliek neizpētītas.
