Dokumentālais trilleris "Rīkojums Nr. 2" Dailes teātrī jau pirms pirmizrādes izraisījis politisku vētru

Režisora Valtera Sīļa un dramaturga Matīsa Gricmaņa oriģināliestudējums "Rīkojums Nr. 2" izraisījis plašu uzmanību jau pirms pirmizrādes. Šī ir pirmā teātra izrāde Latvijā, kas tik padziļināti analizē valsts politiskās virtuves aizkulises. Gada sākumā tā kļuva par iemeslu asām diskusijām, kad 14. Saeimas deputāts un partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers vērsās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), lūdzot nepieļaut izrādes publisku izrādīšanu priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Šlesers pauda uzskatu, ka Gricmaņa luga varētu būt netieša politiskā aģitācija pret viņu un LPV.

Šī gada 24. februārī TVNET ziņoja, ka KNAB, izvērtējot gan Šlesera iesniegumu, gan citu rīcībā esošo informāciju, secinājis, ka nav pamata uzskatīt iestudējumu par slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju. Objektīvu pierādījumu, kas liecinātu par šādām pazīmēm, neesot. Tomēr martā KNAB direktors Jēkabs Straume Saeimā apsolījis, ka birojs vērtēšot izrādes saturu, kad sāksies priekšvēlēšanu aģitācijas periods, kas sākās 6. jūnijā.

"Rīkojums Nr. 2" ir dokumentāls trilleris par 2011. gadu, kad toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers parakstīja rīkojumu par 10. Saeimas atlaišanu. Dramaturgs Matīss Gricmanis lugas tekstu veidojis, balstoties uz vairāk nekā 20 intervijām ar tiešajiem notikumu dalībniekiem no visām iesaistītajām pusēm – prezidenta kancelejas, Saeimas, drošības iestādēm, valdības un toreizējās "Zatlera Reformu partijas" vadības. Lielākā daļa intervēto vairs nav sabiedrības uzmanības centrā, bet tolaik atradās notikumu epicentrā. Gricmanis pētījis arī arhīvus un tā dēvētās oligarhu lietas materiālus.

Izrāde tapusi pēc Toma Treiņa režisētās izrādes "Kur pazuda valsts" (2023) panākumiem, kas arī caur Gricmaņa dramaturģiju aplūkoja vēsturiskus notikumus – šoreiz prezidenta Kārļa Ulmaņa grūtās izvēles padomju okupācijas priekšvakarā. Kā norādīts recenzijā, politiķu parādīšanās uz Latvijas teātru skatuvēm ir salīdzinoši regulāra parādība, ko varētu uztvert kā sabiedrības barometru: kad pacietība tuvojas robežai, to izaicinātāji nonāk uz skatuves, lai kopā ar skatītājiem mēģinātu izprast esošo stāvokli un nākotnes rīcības nepieciešamību.