Dženeta Renkina: pirmā sieviete ASV Kongresā un viņas principiālā politiskā cīņa

Dženeta Renkina, aktīviste no Montānas štata, 1916. gada 7. novembrī tika ievēlēta ASV Kongresa Pārstāvju palātā un kļuva par pirmo sievieti šajā valsts likumdevēja institūcijā. Viņas dzīvesstāsts šobrīd atkal piesaistījis uzmanību, jo pirms gada publicēta publicistes Lorisas Rainhārtas biogrāfija Winning the Earthquake, kurā apkopotas Renkinas darbības. Rainhārta ASV Nacionālajam sabiedriskajam radio (NPR) raksturojusi viņu kā vienu no radikālākajām un principiālākajām politiķēm ASV vēsturē.

Ceļš uz Kongresu

Renkina feministu un sufražistu aprindās bija pazīstama jau kopš 20. gadsimta sākuma. Ievēlēšanas brīdī viņai bija 36 gadi. Tā laika preses attieksme bija dalīta: daļa izdevumu viņu atbalstīja, citi uzskatīja, ka vīriešu dominētajā Kongresā viņai nav vietas.

Jaunais, 65. Kongress pirmajā sēdē sanāca 1917. gada 2. aprīlī. Tūlīt pēc zvēresta došanas Renkina iesniedza savu pirmo likumprojektu, kura mērķis bija garantēt balsstiesības visām valsts sievietēm.

Balsojumi pret karu

Pēc četrām dienām Renkina balsoja pret prezidenta Vudro Vilsona aicinājumu pieteikt karu Vācijai un iesaistīties Pirmajā pasaules karā. Pret kara pieteikšanu balsoja arī 49 Pārstāvju palātas locekļi un seši senatori, taču medijos īpaši kritizēta tika tieši Renkina.

Sieviešu tiesības

Kongresmenes amatā no 1917. līdz 1919. gadam Renkinai nebija izdevies panākt savu mērķi. Lai iegūtu dienvidu štatu atbalstu, viņa piekrita, ka balsstiesības tiek piešķirtas tikai baltādainajām sievietēm, un vēlāk par to tika apsūdzēta rasismā. Likumprojektu atbalstīja Pārstāvju palātas vairākums, taču to aizkavēja Senāts. Pēc nesekmīgas kandidēšanas uz senatores amatu Renkina vairs neieņēma vēlētu amatu. Viņas sagatavotais likums ar nelieliem grozījumiem tika pieņemts abās palātās, un 1920. gada augustā to ratificēja trīs ceturtdaļas štatu, tādējādi stājoties spēkā Konstitūcijas 19. labojumam. Vēsturnieki uzsver, ka bez Renkinas ieguldījuma tā pieņemšana būtu aizkavējusies par desmit vai vairāk gadiem.

Otrā karjeras daļa

Pēc zaudējuma Renkina darbojās sabiedriskajās organizācijās, atbalstīja arodbiedrības, cīnījās pret bērnu ekspluatāciju un 1920. gadā kļuva par Amerikas Pilsoņu brīvību savienības (ACLU) viceprezidenti. 1939. gadā viņa atkal tika ievēlēta Kongresā. Pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada 7. decembrī Renkina bija vienīgā, kas nākamajā dienā balsoja pret kara pieteikšanu Japānai. Šis solis bija ārkārtīgi nepopulārs, un viņas politiskā karjera tā noslēdzās.