Eva Putniņa: atgriešanās dzimtajā Kuldīgā, lai turpinātu leģendārās diriģentes darbu
Pēc ilggadējās diriģentes Marutas Rozītes aiziešanas mūžībā Kuldīgas kultūras centra jauktais koris Ventava nokļuva krīzē, taču vadību pārņēmusi bijusī kuldīdzniece Eva Putniņa, kas atgriezusies no Rīgas. Koris ne tikai izturējis grūto posmu, bet kļuvis skaitliski kuplāks un skanīgāks.
Kuldīgas kultūras centra jauktais koris Ventava nesen atzīmēja 55 gadu jubileju, taču pirms trim gadiem kolektīva nākotne bija neskaidra pēc dibinātājas un ilggadējās diriģentes Marutas Rozītes nāves. Kad novadā pietrūka diriģentu, palīgā nāca bijusī kuldīdzniece Eva Putniņa, kura atgriezās dzimtajā pusē.
Eva Putniņa jau bērnudārzā esot paziņojusi, ka būs dziedātāja. Viņa mācījās Ernesta Vīgnera mūzikas skolas kora klasē pie Marutas Rozītes, pēc tam turpināja kordiriģēšanas studijas Liepājas mūzikas vidusskolā un Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pēc akadēmijas viņa dziedāja koros Ave Sol un valsts akadēmiskajā korī Latvija, kā arī desmit gadus mācīja Rīgas Doma kora skolā.
Pēc 30 gadiem Rīgā Putniņa atgriezās Kuldīgā, iegādājoties zemi ārpus pilsētas. Viņa atzīst, ka vilkme uz dzimto pusi nav aprakstāma vārdos – tā bijusi iekšēja jušana. Rozīte pirms nāves viņai piezvanījusi un piedāvājusi pārņemt Ventavas vadību. Pēc sirsnīgas sarunas Putniņa piekrita un tagad jau otro gadu vada kolektīvu.
Ventavieši, pēc Putniņas teiktā, izceļas ar savstarpēju pieņemšanu un radošu vidi. Viņa uzsver, ka dziedāšana ir intīms process, kas prasa iekšēju brīvību. Kora skanīgums un atvērtība ir Rozītes ielikti pamati. Putniņa uzskata, ka svarīgi baudīt šodienu un neuztraukties par nākotni, jo dziedāšana ir dvēseles stāvoklis.
Diriģentei ir trīs meitas – Paula, Anastasija un Lilija. Pauline ir pabeigusi maģistrantūru kordiriģēšanā, Anastasija studē rakstniecību, bet Lilija mācās mūzikas skolā. Vīrs strādā Trikātā, un ģimene sadzīvo pēc modeļa, kad nedēļas nogales tiek pavadītas kopā Kuldīgā. Putniņa atzīst, ka pēc gada Kuldīgā sākusi justies par mazu, tāpēc pirmdienās brauc uz Rīgu, kur satiek meitas un kārto darīšanas.
Viņa uzsver klusuma nozīmi – spēju ieklausīties sevī. Atsaucoties uz psihologu Jungu, Putniņa aicina neapslāpēt vēlmes un sekot sirdsbalsij. Kuldīgas mierīgums esot pateicīga vieta šādai iekšējai klausīšanai.
