Grāmatā “Utopijas izmantošana” pētīta ideālās sabiedrības meklējumi
Žoeds Reimonds Vrens grāmatā “Utopijas izmantošana” aplūko utopijas ideju vēsturi no Platona līdz mūsdienu zinātniskajai fantastikai, atklājot, ka ideālas sabiedrības radīšana bieži vien noved pie diktatūras vai sabrukuma.
Utopijas vēsturiskā attīstība
Žoeds Reimonds Vrens savā grāmatā “Utopijas izmantošana” izseko utopijas idejai – sākot ar Platonu un viņa “Valsti”, kurā tiek ieteikts neitralizēt dzejnieku ietekmi uz mātēm, līdz pat Tomasa Mora 1516. gada darbam, kas radīja pašu terminu. Moram vārds “utopija” varēja nozīmēt gan “labu vietu”, gan “ne-vietu”, brīdinot par centieniem realizēt ideālu sabiedrību reālajā dzīvē.
Gadsimtu gaitā utopiskie projekti ir ieguvuši dažādas formas. 17. gadsimtā Frānsiss Bēkons “Jaunajā Atlantīdā” aprakstīja racionālu zinātnisku utopiju. Savukārt hercogiene Mārgareta Kevendiša “Degošajā pasaulē” sevi iztēlojas kā dievieti hibrīdradījumu pasaulē. 18. gadsimtā Sāra Skota “Millenium Hall” attēloja ideālu sabiedrību bez vīriešiem.
Utopijas un realitātes sadursme
Grāmatā tiek minēti arī reāli mēģinājumi izveidot utopiskas kopienas. 19. gadsimta franču sociālists Etjēns Kabē pēc savas idejiskās sabiedrības “Icarie” aprakstīšanas 1849. gadā nodibināja tādu Illinoisā. Sākotnēji strikti komunistisko kārtību drīz vien izjauca iedzīvotāju “netikumi” – medības, makšķerēšana, alkohols un rotaslietas. Kabē atbilde bija vēl stingrāki noteikumi un sevis iecelšana par prezidentu uz četriem gadiem viena vietā, parādot, cik viegli utopija pārvēršas diktatūrā.
Vrens arī atzīmē, ka daudzās utopijās tiek atceltas ģimenes un bērnus audzina kopīgi. Edvarda Belamija “Skatoties atpakaļ” 1888. gadā pat likvidēja juristus un tiesību skolas.
Mūsdienu aspekti
Autors novelk paralēles starp Bēkona utopiju un Marvel Vakandas tēlu, norādot, ka zinātniskās fantastikas elementi bieži iedvesmo reālus sapņus. Ursulas Le Gvinas “Anarhistiskā utopija” un Iaina M. Benksa “Kultūras” romāni tiek minēti kā populārs mūsdienu utopiju žanrs, kas pēta pilnībā automatizētu komunismu kosmosā. Tomēr arī šajās ideālajās sabiedrībās notiek traucējumi – fanātiķu uzbrukumi, mākslīgā intelekta draudi.
Vrens secina: labākā utopiskā fantastika neviļus kļūst par antiutopisku, un pati utopija izzūd literatūras lielajā plūsmā. Grāmata izceļ, ka utopijas būtībā ir “organiskas mašīnas, kas liek domāt par mūsu domāšanas pamatprincipiem”.
