Jānis Sproģis atmiņās: bērnība Sibīrijas izsūtījumā

Liriskais tenors Jānis Sproģis (1944–2022) daudziem Latvijā ir palicis atmiņā kā Lielvārds Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā «Lāčplēsis», kas tapa atmodas laikā. Latvijas Okupācijas muzejs glabā viņa 2012. gadā ierakstīto piecu stundu garo videoliecību par dzīvi, tostarp bērnību izsūtījumā Sibīrijā, Omskas apgabalā. Atmiņu fragmentus dziedātājs 1996. gada 12. oktobrī atklāja arī žurnāla «SestDiena» korespondentei Teklai Šaiterei.

Izsūtīšana 1949. gadā

Sproģa ģimene uz Sibīriju tika izsūtīta 1949. gadā. Ģimenē bija seši bērni, un Jānis bija jaunākais. Māsa Līze izsūtīšanas brīdī ciemojās pie tantes un palika Latvijā; vēlāk, 11 gadu vecumā, viņa saslima un nomira. Tēvu pirms tam bija apcietinājuši, un nāvessods tika aizstāts ar 25 gadiem izsūtījumā. Izsūtīšanas iemesls bija tas, ka tēvs bija aizsargs. Ģimenei piederēja māja un 16 hektāru zemes.

Dzīve stepē

Ģimene nonāca Omskas apgabala stepē, vietā ar nosaukumu Molotova. Pirmais laiks bija ļoti smags: dzīvoja zemnīcā, trūka gan ēdiena, gan apģērba. Māte, kas bija audēja, mainīja līdzpaņemtos deķus pret maizi. Vietējie bērni sākumā ģimenes bērnus apsaukāja par fašistiem un apmētāja ar akmeņiem, taču pēc krievu valodas apgūšanas viņi sadraudzējās. Zemnīcā logu aizstāja maza rūtiņa, bet gaismai izmantoja kartupelī iedegtu daktiņu.

Atgriešanās

Pēc Staļina nāves tēvu reabilitēja, un ģimene pārcēlās no stepes uz taigu, kur vecāki un brāļi strādāja mežizstrādē. Tika uzcelta māja, ģimene ieguva govi, cūkas un vistas, savāca ciedru riekstus un dzērvenes. Uz Latviju ģimene atgriezās 1956. gadā. Sibīrijā Sproģis lasīja no tantes atsūtīto grāmatu «Zelta zirgs», vēlāk dziedāja operā ar tādu pašu nosaukumu.