Kāpēc 1994. gada filma "Mazās sievietes" daudziem joprojām ir mierinošs skatīšanās izvēle
The Guardian kolumniste atklāj, kāpēc Gillian Armstrong 1994. gada ekranizācija "Mazās sievietes" viņai kalpo kā iemīļota, kaut asaru pilna filma, ko atgriezties skatīties vēlreiz un vēlreiz.
Autore raksta, ka apzināti izvairās no atkārtotas filmas "Interstellar" skatīšanās, jo tā viņu pārņem ar smagām emocijām, taču par savu "labas noskaņas" filmu izvēlas 1994. gada Gillian Armstrong veidoto "Mazās sievietes", kas viņu regulāri noved līdz asarām — vai nu skatoties mājās ar kaķi, slimības laikā gultā, vai lidmašīnā.
Viņa atzīst, ka izjūt filmas ļoti spēcīgi un pirms pirmās skatīšanās parasti uzzina notikumu nobeigumu, lai izvairītos no pārāk stipras pieķeršanās varoņiem. Tomēr reizēm esot nepieciešams labi izraudāties, un tieši to sniedz šī filma.
Bezlaicīgs stāsts par meiteņu pieaugšanu
"Mazās sievietes" ir Louisas May Alcott 1868. gadā izdotā romāna ekranizācija par četrām māsām Māčām, kas pieaug Jaunanglijā pilsoņu kara laikā. Stāsts vairākkārt adaptēts filmās, seriālos un teātrī, jo tā tēli — Džo, Megana, Beta un Eimija — paliek aktuāli paaudzēm.
Autore izceļ vairākus emocionālus mirkļus 1994. gada filmā, tostarp Vinonas Raideres atveidoto Džo dusmas pēc rokraksta sadedzināšanas un Sjūzenas Sarandones tēloto māti Marmiju pirms aizbraukšanas pie ievainotā vīra. Stāsta kulminācija ir maigās un kautrīgās Betas nāve, ko iejūtīgi atveido Klēra Deinsa.
Betas nāve esot tik pazīstams asaru raisošs mirklis, ka to izmantojuši pat kā jokdienu sitkomā "Draugi". Autore stāsta, ka katru reizi zina — pēc stundas skatīšanās viņa raudās, taču pēc filmas jūtoties gaišāka un piepildīta.
Bez 1994. gada versijas, ar kuru autore uzauga kopā ar savu māsu, viņai patīk arī Gretas Gervigas 2019. gada adaptācija. Vienā lidojumā viņa skatījusies abas filmas pēc kārtas un pēc izkāpšanas no lidmašīnas jutusies vieglāk, laimīgāk un stipri dehidrēta.
