Kāpēc latvieši slēpj savas sēņu vietas un ko īsti nozīmē meklēt mežā
LETA podkāstā mikoloģes skaidro, kāpēc sēņotāji nekad neatklāj savas vietas un kā pareizi atpazīt un vākt sēnes. Eksperti brīdina - ja par sugu ir šaubas, sēni ēst nedrīkst.
Sociālantropoloģe un Latvijas Mikologu biedrības valdes locekle Evita Veinberga kopā ar Latvijas Dabas muzeja mikoloģi Initu Dānieli LETA podkāstā “Kas tas vispār bija?!” runāja par latviešu attiecībām ar sēņošanu, kas kādreiz bija izdzīvošanas nepieciešamība, bet šodien turpinās kā tradīcija un aizraušanās.
Kāpēc vietas tiek slēptas
Veinberga sēņošanu salīdzina ar medībām - svarīgs esot pats meklēšanas process, nevis tikai rezultāts. Sēņu vietu slēpšanai ir arī praktisks vēsturisks pamats: kad sēnes bija nozīmīgs uztura papildinājums, labāko vietu zināšana palīdzēja nodrošināt pārtiku. Veinberga min Latgalē lietotu teicienu - vispirms sēņu vietas parādīs, tikai pēc tam dzimteni nodos. Ekspertes uzsver, ka precīzas koordinātes reti noderētu, jo sēnes vienā vietā var pazust jau nākamajā gadā - to ietekmē mitrums, augsne un koku stāvoklis, un pieredzējis sēņotājs meklē nevis vienu punktu, bet pazīmes.
Drošība pirms visa
Ekspertes uzsver - ja sēne nav droši pazīstama, to nedrīkst nogriezt vienkārši pēc izskata, bet gan izcelt ar visu kātiņa pamatni, lai varētu precīzi noteikt sugu. Krāsa un forma vien neko negarantē, jo indīgas var būt gan košas, gan baltas sēnes. Neparastus atradumus ieteicams nofotografēt un ziņot Latvijas Dabas muzejam vai Mikologu biedrībai, jo dažkārt nepieciešama mikroskopija vai DNS analīze. Ja par sēni ir šaubas, tā jāatstāj neapēsta.
Sēnes ne tikai mežā un retie atradumi
Sēnes var parādīties arī dārzā vai vannasistabā, kas liecina par mitru vidi, nevis obligāti par bojājumu. Sarunā minēts arī, ka Latvijā atrastas cūktrifeles Kurzemē un Rēzeknes apkārtnē, lai gan izplatīts uzskats ir, ka trifeles šeit neaug.
