Kastaņkoks: no senlaiku uztura pamata līdz ekoloģiskai katastrofai
Kastaņkoks Ziemeļu puslodē tūkstošiem gadu bijis svarīgs uztura, kokmateriālu un kultūras simbols. Reģionālais laikraksts «Stars» Madonas apkaimē publicējis vēsturisku pārskatu par šo koku.
Madonas apkaimes laikraksts «Stars» publicējis rakstu par kastaņkoku, kas Ziemeļu puslodē tūkstošiem gadu bijis nozīmīgs uztura, kokmateriālu un kultūras simbols. Pilns teksts pieejams tikai abonentiem, bet atklātais fragments ataino koka vēsturi.
Izcelsme un izplatība
Ģenētiskie pētījumi liecina, ka kastaņu ģints radusies pirms 10–15 miljoniem gadu, vēl pirms ledus laikmeta, Mazāzijā un Vidusjūras reģionā. No turienes koki caur Eiropu nonāca Ziemeļamerikā. Japānā kastaņas kultivēja pat pirms rīsu audzēšanas sākuma.
Latviski līdzīgi sauc divas dažādas augu dzimtas. Ēdamos kastaņus kā pārtiku lietoja jau vidējā akmens laikmetā, bet to audzēšanas kultūra veidojās no 6. gadsimta pirms mūsu ēras. Vecākās rakstiskās liecības datētas ar 350. gadu pirms mūsu ēras. Senie romieši un Aleksandrs Lielais karagājienu laikā stādīja kastaņas Eiropā, un romieši tās izplatīja vietās, kur labība neauga.
Uzturs un kritums
Kalnainajos Vidusjūras apgabalos kastaņas gadsimtiem bija galvenais uzturs. No kaltētiem un saberztiem augļiem ieguva miltus, kas bagāti ar cieti un cukuriem. Liels koks gadā deva līdz 200 kg augļu, un viduslaikos šo «nabago maizes koku» aktīvi audzēja klosteru dārzos. Kastaņu nozīme uzturā mazinājās 19. gadsimtā, kad izplatījās kartupeļi un sākās industrializācija.
Ziemeļamerikā zobainā kastaņa reiz veidoja ceturto daļu no austrumu mežu cietkoksnes kokiem. No Āzijas 1904. gadā ievesta sēnīšu slimība nepilnos 50 gados iznīcināja gandrīz 4 miljardus Amerikas kastaņkoku. To uzskata par vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām.
