Kilauea lavas strūklaku noslēpums: zinātnieki joprojām nezina, kas tās baro
ASV Ģeoloģijas dienesta pētnieki žurnālā Science aprakstījuši Havaju vulkāna Kilauea lavas strūklaku novērojumus. Dati ļāva paredzēt izvirdumus, taču to cēlonis joprojām nav līdz galam skaidrs.
Havaju salās esošā Kilauea vulkāna nesenie izvirdumi devuši vienu no vislabāk dokumentētajiem ieskatiem lavas strūklaku veidošanās procesā. ASV Ģeoloģijas dienesta (USGS) pētnieki savus secinājumus publicējuši zinātniskajā žurnālā Science. Strūklakas, kas var sasniegt vairākus simtus metru augstumu, novērojamas arī Etnas vulkānā un Islandē, bet to izraisošie mehānismi joprojām nav pilnībā izprasti.
Izvirdumu gaita
Kilauea ir jaunākais un aktīvākais vulkāns Havaju salās, taču kopš 1823. gada tajā bijušas tikai trīs strūklaku izvirdumu epizodes. Pēc 2018. gada lielā izvirduma, kas daļēji iztukšoja vienu no pazemes lavas krātuvēm, tā sāka atkal piepildīties. No 2019. gada process pastiprinājās, un virsotne uzpūtās ar ātrumu vairāk nekā 22 cm gadā. 2023. gadā tas pieauga līdz 57 cm gadā un aptvēra arī tuvējo kalderu.
- gadā spēcīgu zemestrīču sērija pavadīja atveres izveidi, un 900 metru garā plaisā 13 stundu laikā lava izšļācās līdz 160 metru augstumam. Mazāk nekā dienu pēc tam sekoja otrs izvirdums. Līdz pagājušajam mēnesim bijuši vēl 52 strūklaku izvirdumi, spēcīgākajā lava tika izmesta vairāk nekā 400 metru augstumā.
Paredzamība
Vissvarīgākais atklājums bija tas, ka izvirdumus var prognozēt. Pēc katra izvirduma vulkāna virsotne strauji noslīdēja, un Halemaʻumaʻu magmas krātuve piepildījās salīdzinoši lēni. USGS ievēroja, ka secīgi izvirdumi sākās, kad virsotnes slīpums sasniedza līdzīgu līmeni. Tas ļāva izziņot brīdinājumus, un tas bija īpaši noderīgi, jo tieši pirms strūklaku atsākšanās nebija skaidru seismisku signālu.
Kas tās virza?
Valda divas hipotēzes. Pirmā paredz, ka spiediens magmas krātuvē notur ūdeni sajauktu ar citām vielām, līdz tas seklākā dziļumā izdalās tvaika veidā, sadrumstalo magmu un paātrina tās kāpumu. Otrā ir saistīta ar oglekļa dioksīda izdalīšanos, veidojot magmas un gāzes putas krātuves griestos.
Jaunie dati skaidru atbildi nedod. Oglekļa dioksīda līmenis visu ciklu bija zems, tāpēc putu modelis šķiet maz ticams. Sēra dioksīda daudzums izvirdumu laikā pieauga, bet starp tiem arī saglabājās augsts. Tādēļ pierādījumi drīzāk atbalsta tvaika modeli, taču nav skaidrs, kāpēc nepārtraukts process pēkšņi izraisa strūklakas.
Pētnieki atzīst, ka datu varētu būt vairāk: gāzu mērījumi tiek veikti infrasarkanajā diapazonā, bet izvirduma laikā tur notiek ļoti daudz procesu, un daļā vietu papildu aparatūru uzstādīt nebija droši.
