Kino atgriežas pie sazvērestības teorijām: jauna paranojas viļņa analīze
Mūsdienu kino piedzīvo sazvērestības teoriju tematikas uzplaukumu, kas atgādina 1970. gadu paranoidālos trillerus, reaģējot uz sabiedrības neuzticību un dezinformācijas izplatību.
Kino pasaule atkal pievēršas sazvērestības teorijām, un šī tendence kļūst arvien redzamāka. Pēdējā laikā iznākušas vairākas filmas, kas stāsta par valdības slēptiem noslēpumiem, citplanētiešiem un elites manipulācijām. Starp tām ir Stīvena Spīlberga "Disclosure Day", Jorga Lantima "Bugonia", Olīvijas Vaildas "The Invite" un Martins Makdonas "Wild Horse Nine". Šīs filmas atgādina 1970. gadu klasiku, piemēram, "The Parallax View" un "Soylent Green".
Filmās galvenie varoņi bieži ir trauksmes cēlēji, kas atklāj patiesību. "Disclosure Day" galvenais varonis, ko atveido Džošs O'Konors, ir jauns informators ar slepeniem dokumentiem, kas pierāda citplanētiešu esamību. Spīlbergs pats parādās filmas treilerī, apliecinot tās autentiskumu.
Savukārt "Bugonia" aplūko ideju, ka miljardieri ir citplanētieši, bet "Wild Horse Nine" stāsta par ASV aukstā kara pagātnes tumšiem noslēpumiem. Šīs filmas runā par atsvešinātību un neuzticēšanos, un tās visas meklē galīgo patiesību.
- gada aptaujas liecina, ka 61% amerikāņu tic spokiem, 57% citplanētiešiem un 78,6% piekrīt vismaz vienai sazvērestības teorijai. Tas veido lielu auditoriju šādām filmām. Ari Astera filma "Eddington" ar Hoakinu Fīniksu galvenajā lomā satīrizē šo kultūru, bet vienlaikus ir tās simptoms.
Dažas no šīm filmām, piemēram, "Backrooms" režisora Keina Pārsona izpildījumā, ir tīra kino metafora — tās neaizpilda visus robus, atstājot noslēpumus. Filmas stāv aiz ekrāna vai loga, un tās var interpretēt kā kino, TikTok vai interneta tumšo stūru alegoriju.
Tomēr žanrs saskaras ar izaicinājumu: politikā sazvērestības teorijas ir kļuvušas ikdienišķas. Donalds Tramps regulāri izmanto "dziļās valsts" retoriku, un viņa bijušais stratēģis Stīvs Bannons mudina "apliet zonu ar mēsliem". Tas nozīmē, ka kino vairs nav vienīgā vieta, kur šīs teorijas tiek izplatītas.
Neskatoties uz to, filmas turpina piesaistīt skatītājus, jo tās sniedz ilūziju par kārtību un kontroli. Kā norāda raksts, cilvēki vēlas sižeta pavērsienus un atklāsmes, nevis haosu. Tomass Pinčons, žanra neoficiālais laureāts, ir identificējis vēl sliktāku stāvokli par paranoju – antiparanoju, kur nekas nav saistīts. To ilgi nevar izturēt, un kino piedāvā glābiņu.
