Kuldīgas ūdenssaimniecības paplašināšana prasa lielus ieguldījumus
SIA Kuldīgas ūdens jaunais valdes priekšsēdis Jānis Blūms skaidro, kā veidojas ūdens tarifs un kāpēc tīklu izbūve novadā ir dārga. Vajadzīgi vēl aptuveni 20 kilometri cauruļvadu, un uzņēmums cer uz Eiropas fondu atbalstu.
Kuldīgas novada centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas attīstība prasa lielus līdzekļus, intervijā reģionālajam laikrakstam „Kurzemnieks” pastāstīja SIA Kuldīgas ūdens valdes priekšsēdis Jānis Blūms. Viņš uzņēmumu vada kopš šā gada marta, nomainot ilggadējo vadītāju Andri Kļaviņu. Blūms nozarē strādā kopš 2010. gada, bet iepriekš bijis Saldus komunālservisa ražošanas direktors un valdes priekšsēdis. Kopš septembra uzņēmums pakalpojumus sniedz arī Skrundā un četros apkārtējos pagastos, tāpēc nepieciešamais tīklu apjoms pieaudzis.
Kas veido tarifu
Tarifā lielāko daļu veido pamatlīdzekļi: ūdensvadi, ūdens sagatavošanas iekārtas un urbumi. Lielākos projektus uzņēmums finansē ar aizņēmumiem, un kredīta izmaksas tiek iekļautas tarifā, tāpēc tās sedz patērētāji. Daļu izmaksu var segt ar Eiropas Savienības fondu atbalstu. Būtiska tarifa daļa ir arī elektroenerģija. Uzņēmumam ir saules paneļi ūdens sagatavošanas un notekūdeņu attīrīšanas iekārtām Kuldīgā, taču diennakts vajadzībām tie nepietiek.
Izbūves apjomi un izmaksas
Kopumā vajadzētu izbūvēt aptuveni 20 kilometru tīklu. Ūdensvads varētu izmaksāt ap 150 eiro par metru, kanalizācija – ap 250 eiro. Cerības uz Eiropas fondu atbalstu Skrundai ir, taču tas paredzēts šauram lokam, jo viens no kritērijiem ir iedzīvotāju ekvivalents. Ābeļciema un Rumbas dārziņu apgādei finansējums nākamajā plānošanas periodā pagaidām ir tikai iespēja, nevis solījums.
Ja tīkla tuvumā nav, alternatīva ir dziļurbums, taču tas ir dārgs un var prasīt papildu filtrus. Kanalizācijai iespējama notekūdeņu izvešana vai mazās attīrīšanas iekārtas, kuras jāuztur pienācīgi.
Ūdens kvalitāte un ziemas riski
Blūms norāda, ka ūdens kvalitāte novadā pamatā ir vienāda. Izņēmums ir teritorija pie Kuldīgas raidstacijas, kur iekārtas pieder valsts iestādei un drīzumā plānots ierīkot jaunas. Biežākās problēmas ir dzelzs klātbūtne un ūdens cietība. Ja patēriņš ir mazs, ūdens cauruļvados ilgāk stāv un siltā laikā var pasliktināties.
Pagājušajā ziemā daudzviet aizsala ūdensvadi. Būvnormatīvi Kuldīgas apkārtnē paredz 1,7–1,8 metru ierakšanas dziļumu, taču daži cauruļvadi ierīkoti sekli. Lielākajās apdzīvotajās vietās pie iekārtām ir automātiskie ģeneratori, citviet izmanto pārvietojamos. Blūms uzskata, ka mazo ciematu ģeneratoru iegādei būtu vajadzīgs valsts atbalsts.
