Kumu restauratore: padomju laika mākslinieki gleznoja ar to, kas bija pieejams

Polina Rihtere, gleznu restauratore Igaunijas mākslas muzejā Kumu, savā Igaunijas Mākslas akadēmijas kultūras mantojuma aizsardzības un konservācijas maģistra darbā pēta padomju laika eļļas gleznu materiālus — kā tolaik mākslinieki tos ieguva un kā izmantoja.

Pēc Rihteres teiktā, padomju laikā mākslinieki materiālus galvenokārt iegādājās Mākslinieku savienības veikalā, taču daudzumi bija ierobežoti un katram mākslinieku bija piešķirts noteikts krāsu daudzums. Tas mudinājis daudzus rast radošus risinājumus. Viņa nav dzirdējusi par gadījumiem, kad mākslinieki paši gatavojuši pigmentus, taču pieļauj, ka atsevišķi to varētu būt darījuši.

Restaurācijas darbs Kumu muzejā

Rihteres ikdienas darbs Kumu muzejā ir gleznu sagatavošana izstādēm. Daudzi darbi jau iepriekš restaurēti, taču vecāki restaurācijas darbi laika gaitā jāpārskata un jāpapildina pirms atkārtotas izstādīšanas. Rihtere restaurācijas procesu salīdzina ar pacienta ārstēšanu — vispirms jānoskaidro darba vēsture un problēmas, tad jāizvēlas piemērotākā pieeja.

Kumu gleznu nodaļā strādā četri darbinieki, un muzejā ir arī nodaļas, kas atbild par papīra darbiem, skulptūrām un rāmjiem. Noslogotākie ir rudens un pavasara mēneši, kad tiek gatavotas vairākas izstādes. Pirms katras izstādes restauratori kopā ar kuratoriem un citiem darbiniekiem izvērtē, kuri darbi jāsagatavo un vai pietiek laika visu paveikt.

Restauratora rīkkopā ietilpst ķimikālijas, gruntējumi un krāsas, taču, pēc Rihteres teiktā, viens no negaidītākajiem instrumentiem ir zobārstu instrumenti, kas noder smalkam detaļu darbam. Katrs iejaukšanās solis, piemēram, vecā laka noņemšana, tiek rūpīgi apsvērts, jo laka laika gaitā kļūst dzeltena, taču bieži vien ir uzskatāma par gleznas sastāvdaļu. Ja darba materiāli nav zināmi, pirms darba sākuma tiek veikti paraugu testi, tostarp mikroskopā vai laboratorijā. Negaidītas situācijas restaurācijas procesā gadās reti, un komanda tās risina pati.