Latvietes pārdomas par mammas kopšanu izraisa asas diskusijas: 'Vai esmu slikta meita, ja nevēlos rūpēties?'

Sociālajos tīklos izraisījušās plašas diskusijas pēc kādas latvietes ieraksta, kurā viņa dalījusies pārdomās par mammas kopšanu vecumdienās. Sieviete atklāj, ka jūtas vainīga par vēlmi izvairīties no rūpēm par mammu, jo bērnībā mamma pret viņu bijusi fiziski vardarbīga – situsi, plēsusi aiz ausīm un matiem, likusi rāpot uz ceļiem. Šīs atmiņas joprojām viņu vajā, un tagad, kad mamma ir veca un nespējīga staigāt, sieviete jūt pienākumu palīdzēt, bet darot to vienīgi tāpēc, ka tā vajag, nevis no sirds. Viņa pat melojusi par aizņemtību darbā, lai nebūtu jābrauc pie mammas.

Ieraksts izsaucis dažādas reakcijas. Daudzi iedzīvotāji sievieti atbalsta, norādot, ka viņas sajūtas ir pilnīgi normālas un ka mātes, kuras patiesi mīl bērnus, tā nerīkojas. Viena komentētāja pat ieteica mammu ievietot pansionātā un neklausīties citu viedoklos par "sliktumu".

Savukārt citi diskusijas dalībnieki aicina saprast arī mammas rīcību. Viņi uzsver, ka māte, iespējams, pati ir cietusi no vardarbības bērnībā un vienkārši nodevusi tālāk to, ko pati pieredzējusi. Tiek ieteikts izrunāties ar psihologu, piedot un atrast mieru sevī, jo rūgtums kaitē tikai pašai sievietei. Cits iedzīvotājs dalās līdzīgā pieredzē, norādot, ka viņa par mammu rūpējas, neskatoties uz bērnībā piedzīvotajiem sodiem, jo uzskata, ka māte darījusi, kā pratusi, un ka laiki ir mainījušies. Vairāki komentētāji arī iesaka sievietei aizbraukt pie mammas un tieši pajautāt par notikušo.