“Līdz Baltijas ceļam būsim atpakaļ.” Septiņu igauņu bojāeja Kaukāzā
1989. gada augustā Ziemeļosetijas kalnos dubļu un akmeņu straume nogalināja visus septiņus Igaunijas pārgājiena dalībniekus. Viens no bojāgājušajiem pirms došanās ceļā solīja ģimenei atgriezties līdz Baltijas ceļam, bet mājās atgriezās pieci cinka zārki.
“Neuztraucieties, līdz Baltijas ceļam mēs noteikti būsim atpakaļ,” sacīja Avo Rozentāls, pirms devās pārgājienā uz Kaukāzu. Viņš uzlika plecos izbalējušu gaiši zaļu mugursomu un atvadoties pamāja vecākiem, kuri stāvēja uz mājas sliekšņa. Šie bija pēdējie mirkļi, kad ģimene redzēja viņu dzīvu.
- gada 15. augustā Lielā Kaukāza kalnos, Ziemeļosetijā, gāja bojā visa septiņu cilvēku pārgājiena grupa. Jau pirmajā naktī kalnos viņus pārsteidza spēcīgu lietusgāžu izraisīta dubļu un akmeņu straume. Tā bija smagākā traģēdija Igaunijas pārgājienu vēsturē.
Bojāgājušo vidū bija grupas vadītājs Jāns Silds (37), viņa 12 gadus vecā meita Kristīna, Helēna Treja (19), Urmass Reitss (27), Avo Rozentāls (27), kā arī laulātais pāris Andruss Pukss (30) un Ruta Puksa (23).
Raksta autors, kurš tobrīd strādāja par žurnālistu, pēc traģēdijas saņēma Avo kolēģu piedāvājumu doties uz nelaimes vietu, lai palīdzētu nogādāt bojāgājušos dzimtenē. Uz Igauniju tika pārvesti pieci cinka zārki – divu bojāgājušo mirstīgās atliekas neizdevās atrast.
Gadu pēc traģēdijas autors kopā ar vecākiem atgriezās Terekas upes ielejā Ziemeļosetijā, kur notika nelaime. Vietā, kas kļuvusi par piemiņas zīmi, viņi satikās ar tūrisma bāzes darbinieku.
Autors atzīst, ka brāļa nāve un nelaimes vietā piedzīvotais viņu vajājis visus šos gadus. Līdz šim viņš nav spējis par notikušo uzrakstīt, bet tagad sapratis, ka par traģēdiju, kas prasīja septiņu cilvēku dzīvības, ir jāstāsta plašāk.
