Lielbritānija pēta ķīmiskās kastrācijas izmantošanu seksuālo noziedznieku ārstēšanā
Lielbritānijas amatpersonas apsver, vai libido nomācošu zāļu lietošanu varētu iekļaut nosacītas atbrīvošanas prasībās seksuālajiem noziedzniekiem, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Eksperti brīdina, ka medikamenti nav universāls risinājums un rada nopietnus blakusefektus.
Lielbritānijā notiek diskusijas par to, vai dalība libido kontrolējošu medikamentu programmās varētu kļūt par nosacītas priekšlaicīgas atbrīvošanas nosacījumu seksuālajiem noziedzniekiem, līdzīgi kā tas tiek darīts Kalifornijā. Ideja radusies, izvērtējot pieredzi ar tā dēvēto problemātisko seksuālo uzbudinājumu, kad daži ieslodzītie ziņo par nepārtrauktām seksuāla rakstura domām.
Pēc tiesu psiholoģes profesores Belindas Vaindres (Belinda Winder) teiktā, daži ieslodzītie, sākot lietot medikamentus, izjūt būtisku atvieglojumu — dažiem šīs uzmācīgās domas pilnībā izzūd. Ārstēšanā izmanto antidepresantus, kas palīdz kontrolēt obsesīvus impulsus, un antiandrogēnus, kas pazemina testosterona līmeni. Šāda pieeja gan neder visiem — piemēram, tā ir mazāk efektīva noziedzniekiem, kuru rīcību galvenokārt nosaka dusmas, vai tiem, kam grūtības kontrolēt uzvedību alkohola vai narkotiku ietekmē.
Atšķirīga prakse citās valstīs
Dānijā un Francijā ķīmiskā nomākšana tiek piemērota tikai brīvprātīgi, savukārt Vācijas "Dunkelfeld" projekts piedāvā bezmaksas un konfidenciālu terapiju, tostarp medicīnisku iejaukšanos, vīriešiem ar pedofīlijas vai hebefīlijas tendencēm. Savukārt Polijā, Dienvidkorejā, Kazahstānā un vairākos ASV štatos, tostarp Kalifornijā un Floridā, šāda ārstēšana ir obligāta noteiktām noziedznieku grupām. Dienvidkoreja 2010. gadā kļuva par pirmo Āzijas valsti, kas legalizēja ķīmisko kastrāciju, ļaujot tiesām piespiedu kārtā noteikt hormonālu ārstēšanu.
Vēsturiski līdzīgas metodes izmantotas pretrunīgi — 20. gadsimta 50. gados hormonu terapiju piemēroja vīriešiem, kas notiesāti par ar homoseksualitāti saistītiem "noziegumiem", tostarp datorzinātniekam Alanam Tjūringam, kurš divus gadus vēlāk izdarīja pašnāvību un 2013. gadā saņēma pēcnāves apžēlošanu.
Eksperti brīdina, ka antiandrogēni var izraisīt smagas blakusparādības — nogurumu, karstumviļņus, muskuļu masas zudumu, garastāvokļa svārstības, svara pieaugumu un kaulu blīvuma samazināšanos. Vaindre uzsver, ka lēmums par nosacītu atbrīvošanu nekad nevarētu balstīties vienīgi uz to, vai persona lieto medikamentus — svarīgi ir arī citi faktori, piemēram, uzvedība un attieksme pret personālu un citiem ieslodzītajiem.
