Mācītājs: veļu laikā kapsētas apmeklējums mudina uz apceri, bet kristietim nāve nav pasaules gals

Latviešu folklorā laiku no Miķeļiem septembra beigās līdz Mārtiņiem dēvē par veļu laiku. Tieši šajā periodā daudzi cilvēki biežāk dodas uz kapsētām pie mirušajiem tuviniekiem un draugiem. Šādas vizītes mudina uz apcerīgumu un uz brīdi palēnina ikdienas steigu. Par to, kāpēc tas ir svarīgi, ar reģionālo laikrakstu “Zemgales Ziņas” sarunājās Valdis Vircavs, Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs, kurš kalpo arī Sesavas un Kalnciema-Klīves draudzēs.

Pļaujas svētki

Sarunā mācītājs vispirms skaidroja Pļaujas svētkus, ko baznīca svin oktobra pirmajā svētdienā, kad dienas kļūst īsākas, bet naktis garākas. Cilvēki pulcējas draudzē, lai pateiktos par ražu un visu, ko devis Dievs. Vircavs uzsvēra, ka ražu var saprast plašāk nekā tikai augļus un dārzeņus. Tā ir jebkas, ar ko cilvēks var dalīties ar citu, kuram tā trūkst, piemēram, laiks vai talanti, ar kuriem var iepriecināt apkārtējos.

Pēc Pļaujas svētkiem baznīcas dzīvē sāksies mazliet ilgāks klusāks posms, kad bez ierastajiem dievkalpojumiem lielu notikumu nebūs. Drīz pēc tam atzīmē Mūžības svētdienu jeb Svecīšu vakaru.

Nāve kristieša skatījumā

Ar tuvojošos Mūžības svētdienu saistīts jautājums, vai cilvēki biežāk runā par nāvi un aizgājējiem. Mācītājs to neapstiprināja. Ja kāds nesen zaudējis tuvinieku, par to runā, taču citādi īpašas vēlmes sarunāties par nāvi neesot. Viņaprāt, kristietim nāve nav tumšs notikums vai pasaules gals. Kristieši dzīvo ar cerību uz augšāmcelšanos un pārliecību, ka ar nāvi viss nebeidzas.