Mākslīgais zāliens un treneru revolūcija: kā Norvēģija izaudzināja zelta paaudzi
Norvēģijas futbola panākumi Pasaules kausā ir balstīti uz ilgtermiņa plānošanu, mākslīgo segumu laukumu izbūvi un valsts treneru skolas (NTS) sistēmu, kas sākta 2013. gadā.
Norvēģija, kuras iedzīvotāju skaits ir līdzīgs Skotijai, ir kļuvusi par futbola lielvalsti Pasaules kausā, un tas nav tikai Erlinga Hālanda nopelns. Uzbrucējs no Manchester City kopā ar Martīnu Ēdegāru, kurš ir gan Arsenāla, gan valstsvienības kapteinis, ir komandas simboli. Tomēr veiksmīgo spēlētāju skaits ir daudz lielāks – no 26 Norvēģijas izlases dalībniekiem 17 spēlē Eiropas četrās spēcīgākajās līgās.
Pamatu šiem panākumiem likuši divi faktori – mākslīgo laukumu investīcijas (2000-2010) un treneru revolūcija, ko aizsāka Nacionālās izlases skolas (NTS) izveide 2013. gadā. No 2016. līdz 2025. gadam Norvēģijā uzbūvēti 539 mākslīgie laukumi un renovēti vēl 586. Tas ļāvis futbolu spēlēt visu gadu, ne tikai vasarā.
Valsts bagātību nodrošina naftas rezerves, bet sporta finansēšanā nozīmīga loma ir azartspēļu ieņēmumiem. Valsts operatora Norsk Tipping 64% peļņas nonāk sporta vajadzībām. 2026. gadā vien sporta infrastruktūrai atvēlēti vairāk nekā 2 miljardi Norvēģijas kronu (152,7 miljoni mārciņu).
NTS nav akadēmija, bet gan nacionāla attīstības struktūra, kas savieno vietējos klubus, rajonus, elites klubus un federāciju. Bērni līdz 12 gadu vecumam paliek savos vietējos klubos, nevis tiek pārcelti uz akadēmijām. Hālands, piemēram, bija NTS sistēmā no 14 gadu vecuma, bet sākotnēji neviens nedomāja, ka viņš kļūs par izcilāko savā vecumgrupā.
Norvēģijas izlases galvenais treneris Stāle Solbakens uzsver, ka panākumi ir visu pušu – klubu, federācijas un spēlētāju – smaga darba rezultāts. Lai gan tikai četri izlases spēlētāji spēlē vietējā līgā, trīs no viņiem pārstāv Bodo/Glimt, kas pagājušajā sezonā sasniedza Čempionu līgas astotdaļfinālu.
