Mēris nogalinājis veselas ģimenes tūkstošiem gadu pirms Melnās nāves

Starptautiska pētnieku grupa, analizējot senu DNS no cilvēku pīšļiem četrās apbedījumu vietās pie Baikāla ezera Austrumsibīrijā, atklājusi, ka mēris jau pirms 5500 gadiem bijis nāvējošs medniekiem-vācējiem, nevis tikai vēlāko pilsētu iedzīvotājiem. Atklājums publicēts žurnālā Nature.

Zinātnieki, izmantojot zobos saglabājušos ģenētisko materiālu, rekonstruēja senas baktēriju genomu versijas un atklāja iepriekš nezināmas agrīnas mēra formas. Pētījuma vadošais autors Eske Villerslevs no Kopenhāgenas un Kembridžas universitātes norāda, ka strīdi par to, vai agrīnais mēris bijis viegls vai nāvējošs, tagad atrisināti — senie celmi bijuši ļoti letāli.

No 46 pārbaudītajiem indivīdiem baktērijas Yersinia pestis DNS atrasta 18 gadījumos — gandrīz 40 procentos, kas pārsniedz pat dažu viduslaiku mēra apbedījumu rādītājus.

Neizskaidrojams bērnu skaits

Divās lielākajās kapsētās arheologi jau kopš 1990. gadiem nav spējuši izskaidrot neparasti augsto bērnu un pusaudžu skaitu starp mirušajiem īsā laika periodā. Radioaktīvā oglekļa datēšana liecina, ka daudzas nāves gadījušās vienlaikus, dažviet mira brāļi un māsas kopā, citviet — vecāki ar bērniem.

Senajos mēra celmos atrasts arī īpašs superantigēns — toksīnu veidojošs ģenētisks faktors, kāds nav sastopams vēsturiskajos mēra celmos. Tas var izraisīt pārmērīgi spēcīgu imūnās sistēmas reakciju un smagu iekaisumu, padarot infekciju bīstamāku pat bez efektīvas blusu pārnešanas mehānisma, kas raksturīga vēlākajam bubu mērim.

Pētnieki uzskata, ka slimība varējusi izplatīties tieši no sarmatiem — lieliem raktuvju grauzējiem, kas mēri pārnēsā vēl šodien un ar kuriem Baikāla reģiona iedzīvotājiem bijis cieši kontakts. Tas apstiprina teoriju, ka mēris radies Centrālāzijā vai Ziemeļaustrumāzijā un izplatījies caur savvaļas grauzēju populācijām jau tūkstošiem gadu pirms pilsētu un blīvi apdzīvotu vietu rašanās.