Minesotas sieviete izglābta pēc vairāku dienu iesprūšanas dubļu peļķē
68 gadus vecā Ketrina Vēsnera tika izglābta no dubļu peļķes Minesotas mežos, kurā bija iesprostota vairākas dienas. Viņu pamanīja divi draugi, kas brauca ar visurgājējiem, un izvilka no dubļiem.
Minesotas štatā, ASV, 68 gadus veca sieviete, kas bija pazudusi kopš 3. jūnija, tika atrasta un izglābta pēc tam, kad vairākas dienas bija iesprūdusi dubļu peļķē. Ketrīnu Vēsneru (Kathryn Woessner) 6. jūnijā mežainā apvidū netālu no Bakusas un Hekensakas ziemeļu Minesotā pamanīja divi draugi – Adams Sandbeks un Maiks Gravalins, kuri brauca ar visurgājējiem.
Saskaņā ar Sandbeka un Gravalina teikto, Vēsnera viņiem pastāstīja, ka viņas transportlīdzeklis bija iestrēdzis, un, mēģinot to apiet, viņa paslīdēja un iekrita apmēram 60 centimetrus dziļā dubļu peļķē. Viņa tur bija iesprostota vairākas dienas. Pirms atklāšanas Daglasas apgabala šerifa birojs jau bija izsludinājis pazudušās personas brīdinājumu, norādot, ka viņai nav līdzi personīgo mantu un ka viņai ir veselības problēmas, kas rada bažas par drošību.
Gravalins KARE11 stāstīja, ka teritorija bija applūdusi pēc nesenās vētras. Iebraucot dziļāk mežā, viņi ieraudzīja “šo furgonu nekurienes vidū, kuram nav īstu bezceļa spēju, lai tur nokļūtu, bet tas kaut kā to izdarīja”. Sandbeks atcerējās brīdi, kad viņi ieraudzīja Vēsneru: “Mēs redzējām, ka peļķē pie furgona ir ķermenis, un tad kļuva nopietni… Pienākot tuvāk, mēs domājām, ka viņa ir mirusi. Mēs domājām, ka tas ir līķis, un tad viņa iečukstēja: ‘Palīdziet man’, un tas mani izbiedēja.” “Viss, ko varēja redzēt, bija tikai viņas sejas apaļā daļa – mute, lūpas. Pat ausis nebija redzamas. Viss bija zem ūdens,” viņš piebilda.
Abi vīrieši ātri izvilka Vēsneru no dubļiem. Vēlāk viņa aprakstīja peļķi kā “plūstošās smiltis” un teica, ka “nevarēja izkļūt”. Pēc glābšanas, kas ilga mazāk nekā pusstundu, Sandbeks un Gravalins izsauca neatliekamo palīdzību.mediķi ieradās notikuma vietā un nogādāja Vēsneru tuvējā slimnīcā. Vietējās amatpersonas norādīja, ka viņa, visticamāk, pilnībā atveseļosies.
Pārdomājot notikušo, Sandbeks teica: “Mēs esam tikai divi puiši, kas braukāja, baudīja dienu kopā, visu dienu viens otru ķircinājām, kā jau draugi, bet man nav šaubu, ka Dieva roka mūs tur vadīja. Jo pa to taku, uz kuras mēs viņu atradām, mēs patiesībā nobraucām garām.” “Mēs braucām tai garām pēdējos astoņus gadus un nekad neiegriezāmies,” sacīja Gravalins. “Un tad radās doma – paskatīsimies, kas tur ir,” piebilda Sandbeks.
