No Sanktpēterburgas uz Aiviekstes pagastu: kā karš Ukrainā mainīja Irinas Petropavlovskas dzīvi
Sanktpēterburgas iedzīvotāja Irina Petropavlovska pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pameta dzimteni un pārcēlās uz dzīvi Aizkraukles novadā, kur tagad strādā un mācās latviešu valodu. Par savu izvēli un pārliecību viņa runāja tikšanās reizē Pļaviņu bibliotēkā.
Biedrības “Laime Saimē” rīkotajā tikšanās reizē Pļaviņu bibliotēkā ar savu stāstu dalījusies Sanktpēterburgā dzimusī Irina Petropavlovska, kura pirms četriem gadiem, dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, izlēmusi pamest dzimteni un pārcelties uz Latviju.
Irina stāstīja, ka karu Ukrainā uztver kā bezjēdzīgu. Jau 2014. gadā, vērojot Krimas aneksiju un uzbrukumus Gruzijai, viņa bijusi pārliecināta, ka starptautiskā sabiedrība agresoram neļaus rīkoties bezsodīgi, taču tā nenotika, kas ļāvis agresoram justies arvien pārliecinātākam par sevi.
Ģimenes vēsture atkārtojas
Notiekošais viņai atgādina par vectēvu, kas kritis 1939.–1940. gada Krievijas–Somijas karā — konfliktā, par kuru Krievijā joprojām runā nelabprāt un kura dalībniekiem nav pieminekļu, lai gan oficiāli tajā gājuši bojā vismaz 150 000 cilvēku. Irina norāda uz līdzībām abos gadījumos izplatītajā pārliecībā, ka karš beigsies dažu dienu laikā.
Vectēvs nācis no somugru tautas ižoriem, kas dzīvojusi tagadējās Sanktpēterburgas apkārtnē. Irina atceras, ka 90. gados Krievijā jutusies brīvības gaisotne un veidojušās kustības, kas pievērsa uzmanību mazajām tautām un teritoriju autonomijai, taču tagad par to runāt bīstami. Viņa pārliecināta, ka brīvību nevar apspiest uz ilgu laiku un ka uz spēku balstītas impērijas agri vai vēlu izbeidz pastāvēt, tomēr atzīst, ka Krievijā valdošā vienpusējā informācijas telpa var šo procesu ievilkt.
Jauna dzīve Latvijā
Saikne ar Aizkraukles novadu Irinai un viņas vīram bijusi jau agrāk — pēc pirmajiem Krievijas agresijas viļņiem viņi iegādājušies māju Aiviekstes pagastā, plānojot Skrīveros veidot minerālmēslu ražotni, taču iecere neizdevās. Pandēmijas laikā vīrs miris, un uz Latviju Irina ieradusies viena.
Tagad viņa strādā par sētnieci Pļaviņās, mācās latviešu valodu, taču valodas kursu trūkuma dēļ apgūst to galvenokārt pati. Ar Sanktpēterburgā palikušo māti sazinās galvenokārt caur WhatsApp, lai gan Krievijas interneta ierobežojumi to bieži apgrūtina. Uz Krieviju atgriezties viņa neplāno, un arī viņas bērni, kas dzīvo ārvalstīs, to nevēlas.
