Norvēģis atgriežas Mumbajā, kur pavadījis skarbu bērnību uz ielas
Norvēģijas pilsonis pēc vairāk nekā desmit gadiem atgriezies Indijā, lai parādītu vietas, kur aizvadījis bērnību kā ielas bērns – dzīvojis graustos, gulējis uz ielas un pelnījis iztiku kā neoficiāls tūristu gids.
Pēc ilgāka laika prombūtnes Norvēģijas pilsonis atgriezies Mumbajā, Indijā, lai atklātu savas skarbās bērnības ainas. Viņš dalījies emocionālā video, kurā rāda vietas, kur uzaudzis – graustu rajonu, ielas un patvēruma vietas. Bērnībā kopā ar māti dzīvojis nelielā istabā, taču māte nespējusi par viņu pienācīgi parūpēties, un zēns arvien vairāk laika pavadījis uz ielas, līdz tā kļuvusi par viņa vienīgajām mājām.
Viņš atzīst, ka nokļuvis nepareizā sabiedrībā un kļuvis par cilvēku, par kādu nemaz negribējis kļūt. Pēc mātes nonākšanas cietumā viņš palicis pavisam viens, nakšņojot uz ietvēm, tempļos un musulmaņu svētvietās. Lai izdzīvotu, viņš pelnījis naudu, rādot pilsētu tūristiem un darot jebkuru darbu, kas ļāvis nopelnīt dažas monētas. "Biju Norvēģijas pilsonis, bet dzīvoju uz Mumbajas ielām kā bezpajumtnieks," viņš saka.
Dzīve uz ielas viņam iemācījusi izdzīvot – viņš iepazinis Mumbaju līdz sīkākajām detaļām, zinājis, kur atrast naktsmītni, kur dabūt ēdienu un kā izvairīties no bīstamām situācijām. Ikdiena bijusi vardarbīga, apkārt valdījusi noziedzība un ielu likumi, taču tieši cilvēki no graustu rajona palīdzējuši viņam izdzīvot. Atgriežoties Mumbajā, viņš sastop cilvēkus, kuri viņu atceras – viņi stāsta, ka zēns bijis draudzīgs un atvērts.
Īpaša vieta viņa dzīvē bijusi musulmaņu svētvieta, kuru viņš regulāri apmeklējis – tur iepazinis tradīcijas un dziedājis reliģiskās dziesmas. Šīs atmiņas viņš joprojām glabā kā retās gaišās epizodes. Viņš uzskata, ka, būdams nepilngadīgs ārvalsts pilsonis, nav saņēmis pienācīgu palīdzību no institūcijām, kā rezultātā uzaudzis bez izglītības un gadiem dzīvojis uz ielas.
Ielu pieredze viņam devusi arī kritisku skatījumu uz labdarību. Viņš stāsta, ka Mumbajā labi zināmas ubagošanas shēmas, kurās cilvēki lūdz nopirkt pārtiku vai bērnu preces, bet vēlāk tās atdod veikalā apmaiņā pret naudu. Viņš spēj atšķirt patiesi trūcīgos no tiem, kas izmanto citu labsirdību. Tomēr izsalkušam cilvēkam ēdienu neatsaka nekad: "Indijā neviens neatsaka ēdienu vai ūdeni."
Viņš kritizē organizācijas, kuru administratīvajiem izdevumiem tiek novirzīta pārāk liela daļa ziedojumu, un cer nākotnē izveidot savu palīdzības projektu ar publiski izsekojamu ziedojumu sistēmu. Atgriešanās Mumbajā viņam ir iespēja atklāti izstāstīt par bērnību, kurā izdzīvošana bija svarīgāka par skolu vai nākotnes plāniem, un apliecināt, ka arī vissmagākā pieredze var radīt vēlmi palīdzēt citiem.
