Omars Radžehs Londonā: solo deja par horeogrāfiju, pretestību un zaudējumu

Libānā dzimušais horeogrāfs un dejotājs Omars Radžehs uzstājas ar solo izrādi «Dance Is Not for Us» Londonā, Barbican centrā. Izrāde ir daļa no šī gada deju festivāla Dance Umbrella, un laikraksta The Guardian recenzents to vērtē kā sirsnīgu aicinājumu pulcēties, būt lieciniekiem un dalīties zaudējuma sāpēs.

Kas notiek uz skatuves

Izrāde sākas ar atsauci uz 2019. gada augustu. Radžehs toreiz sēdēja savā guļamistabā un klausījās triecieninstrumentu skaņās, kamēr viņa pasaule bija krīzē. Politiskās nestabilitātes laikā tika slēgts Citerne Beirut, teātris un kultūras centrs, ko viņš bija dibinājis dzimtenē Libānā. Vietējās varas iestādes lika to demontēt, jo vietā plānoja būvēt atkritumu sadedzināšanas iekārtu.

Radžehs stāsta, ka jaunībā, Libānas pilsoņu kara beigu posmā, deja viņam šķita revolucionārākā darbība, ko viņš varētu izvēlēties. Vairāk nekā trīs desmitgades vēlāk viņš joprojām dejo – no neapmierinātības, pretestības un vēlmes sazināties ar citiem. Skanot arvien intensīvākai ritmiskai partitūrai, viņa ķermenis strauji kustas un svīst. Recenzents norāda, ka dejotājs ne vienmēr ir eleganti kustīgs, taču dejo tā, it kā tas būtu nepieciešams.

Horeogrāfijas anatomija

Izrāde vietumis atgādina fiziska instinkta eksploziju, taču lielākoties tā ir mierīgas, pārdomātas pārdomas par horeogrāfijas būtību, atklājot visu tās darbības mehānismu. Radžehs sēž pie tastatūras, un viņa domas parādās ekrānā: iedvesmas avoti, lēmumi, svārstīšanās un pēkšņi pavērsieni, kas veido izrādes tapšanu.

Viņš min pirmās «horeogrāfijas», ko pats redzējis: divu vīriešu kautiņu un ielās pulcējušos cilvēkus, kas protestē. Ķermeņi izdara izvēles un organizējas telpā, un tieši tā ir horeogrāfija. Radžehsam radošais un politiskais ir viens. Šobrīd viņš dzīvo Lionā, un recenzents to dēvē par ievērojamu zaudējumu Libānas radošajai dzīvei.