Patversmēs paliek dzīvnieki, kurus neviens negrib adoptēt otro reizi

Latvijas dzīvnieku patversmēs dzīvo simtiem mājdzīvnieku, kurus cilvēki pametuši vai kas kļuvuši par apgrūtinājumu. Kamēr daļai izdodas ātri atrast jaunu saimnieku, citiem patversme kļūst par pastāvīgu mājvietu.

Dzīvnieku aizsardzības biedrības «Ķepu ķepā» teritorijā Salgales pagastā mitinās vairāk nekā 80 suņu, astoņi zirgi, vairākas kazas un putni, tostarp seši stārķi, kā arī trīs stirnas, kuras vairs nevar atgriezties dabā. Patversmes vadītāja Gundega Bidere stāsta, ka daudziem dzīvniekiem nepieciešama īpaša aprūpe — zirgus, piemēram, regulāri apmāca treneris, lai tos varētu socializēt un piemeklēt jaunas mājas. No kaķiem, kuru precīzu skaitu grūti noteikt, jo daļa dzīvo brīvi patversmes teritorijā, adopcijai pašlaik tiek piedāvāti deviņi, bet apmēram 50 kaķu adoptēt nav paredzēts. Arī starp suņiem ir tādi, kam nepieciešams pieredzējis saimnieks vai mājas bez citiem dzīvniekiem, un daži no patversmes netiks izdoti vispār.

Mazie iet ātrāk

Gan «Ķepu ķepā», gan patversmes «Mežavairogi» pieredze rāda vienu likumsakarību — visvieglāk mājas atrod kucēniem un mazākiem suņiem, savukārt lielāki dzīvnieki patversmēs uzturas ilgāk. «Mežavairogu» un biedrības «Dzīvnieku glābšanas dienests» vadītāja Danuta Jākobsone norāda, ka izvēli lielā mērā nosaka emocijas, nevis praktiski apsvērumi. Pēc viņas novērojumiem, cilvēki bieži atsakās no vecāku dzīvnieku adopcijas, baidoties no tuvākas atvadu izjukas, nevis tikai iespējamiem ārstniecības izdevumiem. Jākobsone uz to atbild ar retorisku jautājumu — vai vecs dzīvnieks nav pelnījis nomirt mājās, ne patversmē.

Patversmes turpina uzņemties gan veiksmes stāstus, gan tos dzīvniekus, kuriem otras iespējas var nebūt nekad.