Patvertnei jābūt dzīvākajai telpai mājā, uzskata arhitekts

Igaunijas Mākslas akadēmijas absolvents Gerts Kristjansons aizstāvējis maģistra darbu, kurā ierosina mainīt priekšstatu par patvertnēm. Viņš uzskata, ka tās nedrīkst būt tikai slēgtas, tumšas telpas, kurās ieiet tikai gaisa trauksmes laikā. Tā vietā patvertnēm vajadzētu būt vienām no dzīvākajām koplietošanas telpām, ko izmanto ikdienā – kā rotaļu istabu, koplietošanas biroju, remontdarbnīcu vai pat ballīšu zāli.

Kristjansona pētījums koncentrējas uz padomju laika daudzdzīvokļu ēku pagrabu daudzfunkcionālu izmantošanu. Viņš analizējis pieredzi Igaunijā, Somijā un Dānijā un secinājis, ka labi funkcionējoša patvertne rodas ne tikai no tehnisko prasību izpildes, bet arī no iedzīvotāju attieksmes, ka tā ir dabisks ikdienas vides elements.

Tēma ir īpaši aktuāla, jo Igaunijā stājušies spēkā jauni patvertņu izbūves noteikumi. Lai gan vadlīnijas rūpīgi iztirzā drošības un tehniskos aspektus, Kristjansons norāda, ka pārāk maz uzmanības veltīts tam, kā šīs telpas izmantot miera laikā. “Ja cilvēks jau iepriekš ir pavadījis laiku šajā telpā, krīzes gadījumā viņš labāk zina, kur doties un ko tur sagaidīt,” viņš saka.

Darba ietvaros Kristjansons veica lauka pētījumu Tallinas daudzdzīvokļu ēkās. Lai gan tehniskās prasības bieži bija izpildītas, autors novēroja atkārtotu problēmu: telpas ikdienā bija aizslēgtas un iedzīvotāji tās neizmantoja, tādējādi tās kļuva par pasīvām tehniskām telpām. “Ja tā vienkārši ir aizslēgta, tad tā nedzīvo. Svarīgi ir arī tas, kā šīs telpas attiecas uz iedzīvotāju ikdienu,” viņš skaidro.

Somijas pieredze autoru atstājusi vislielāko iespaidu. Tur patvertnes netiek uztvertas tikai kā krīzes infrastruktūra, bet integrētas ikdienas dzīvē. Viena un tā pati telpa var kalpot kā sporta zāle, trenažieru zāle, rotaļu istaba, mūzikas studija vai kopienas centrs, un nepieciešamības gadījumā to ātri var pārveidot par patvertni. Mēbeles var būt divējāda lietojuma – soli var kalpot arī kā uzglabāšanas plaukti, un tos var ātri pārkārtot.

Kristjansons secina, ka labi funkcionējoša patvertne nav atkarīga tikai no būvniecības risinājumiem. Tikpat svarīga ir iedzīvotāju savstarpējā uzticēšanās un vēlme izmantot koplietošanas telpu. Viņš piemin ēku Tallinā, Vase ielā, kur visas koplietošanas telpas ir pastāvīgi atvērtas iedzīvotājiem – atslēgtas durvis simbolizē atvērtību un uzticēšanos.

Tāpat Kristjansons norāda uz problēmu: dzīvokļu biedrību bailes, ka, publiski runājot par patvertni, krīzes gadījumā ieradīsies cilvēki no apkārtnes. Viņš uzsver, ka nepublicējamas patvertnes galvenokārt paredzētas šīs ēkas iedzīvotājiem, un tā vietā, lai baidītos, biedrības varētu kalpot par piemēru, mudinot kaimiņu ēkas veidot līdzīgus risinājumus. Klusēšana tikai padziļina bailes, kas rodas no nezināšanas.