Pelléas et Mélisande Aldeburgh festivālā: gaismas un noslēpumainības spēle
Debisī operas 'Pelléas et Mélisande' pusiestudējums Aldeburgh festivāla atklāšanā izceļas ar simbolisku apgaismojumu un minimālistisku scenogrāfiju, tomēr operas noslēpums paliek neatklāts.
Gaisma kā galvenā varone
Aldeburgh vasaras festivāla atklāšanas izrādē Debisī operu 'Pelléas et Mélisande' rādīja pusiestudējumā ar minimāliem dekorācijām. Režisors Rorijs Kinīrs, kas pazīstams kā aktieris un reizēm operas režisors, kopā ar gaismu dizaineriem Polu Konsteblu un Imodženu Klārku izmantoja gaismu kā galveno vizuālo elementu, atsaucoties uz ēnu un spīduma motīviem tekstā.
Uz skatuves nebija ne rekvizītu, ne ainavu – izņemot dažas industriālās piekaramās lampas un vienu augstu tabureti. Orķestrim bija jāspēlē kopā ar dziedātājiem uz platformas, un tēli staidzināja cauri mūziķiem, it kā instrumentālisti būtu mežs, kas ieskauj pili. Tērpus, ko veidojusi Vikija Mortimera, bija vienkārši: tumši uzvalki karaliskajiem vīriešiem, nobružāts baltā kāzu tērps Mélisandei un pelēki kombinezoni fona aktieriem, kuri arī veidoja īso aizskatuves kori.
Mūzika un izpildījums
Diriģents Raiens Viglsvorts, šī gada festivāla mākslinieks, vadīja BBC Skotijas simfonisko orķestri, kas skanēja krāšņi, īpaši starpspēlēs. Tomēr mūzika, kas parasti skanētu eteriski no grāvja, šeit izklausījās zemiskāka un konkrētāka. Snape akustika ļāva dziedātāju balsīm skanēt silti un tuvu: Nikolā Testē kā Arkels, Sāra Konolija kā Ženeviēva, Beta Stērlinga kā Injolds, Gordons Bintners kā Golo un Žaks Imbralo kā Pelleass. Sofija Bevana kā Mélisande atklāja sudrabainu un plūstošu soprānu, taču viņas varone, skatoties tukšā skatienā uz publiku, šķita drīzāk tukša, nevis noslēpumaina.
Kopumā šī inteliģentā pusiestudēšana bija ambicioza un gandrīz izdevās – tomēr Debisī opera paliek nesatverama.
