Personīgas pārdomas par dzīvi un nāvi Krievijas uzbrukumu ēnā
Ukrainas žurnālists dalās personīgās pārdomās par nāvi, ko izraisījusi Krievijas ikdienas uzbrukumi, un par to, kā tas mainījis ikdienas lēmumus, piemēram, testamenta sastādīšanu un orgānu ziedošanu.
Kāds Ukrainas žurnālists atklāj, ka pēdējā laikā bieži domā par nāvi – ne tikai tāpēc, ka Krievija katru nakti sūta simtiem draudu viņa dzīvībai, bet galvenokārt tieši tāpēc. Pēc tam, kad ieraudzījis fotoattēlus ar raķešu triecienu ēkai, kas bijusi identiska viņa paša mājvietai, viņš saprot, ka, slēpjoties vannasistabā kā ierasts, viņš nebūtu izdzīvojis. Šāda apziņa liek pārdomāt ikdienas rutīnu: vairs netiek plānoti pirmdienas rīta ziņojumi, jo Krievija var nogalināt naktī no sestdienas uz svētdienu. Arī septiņu soļu ādas kopšanas rutīna šķiet bezjēdzīga, jo grumbas var arī nepagūt parādīties – šajos laikos tās ir privilēģija. Ārsta ieteikums atteikties no dzīves priekiem, lai pagarinātu mūžu, liek apšaubīt, vai ilgs mūžs vispār ir garantēts. Tomēr, neskatoties uz nāves pārdomām, jūtama neapšaubāma tieksme pēc dzīves. Autors ir sācis domāt par testamentu – uzzinājis, ka tā sastādīšana maksā 3000 UAH, un beidzot parakstījis dokumentus par orgānu ziedošanu pēc nāves, lai arī pēc nāves būtu noderīgs. Dzimšanas diena pagājusi asarās, domājot par nāvi, īpaši, kad dāvanā saņemts žņaugs, kas pieskaņots acu krāsai. Tomēr mierinājumu sniedz cilvēki, kuri bez vilcināšanās piekrīt rakstīt nekrologu, būt testamentā un rūpēties par kaķi, kā arī zina, kur atrodama bēru spēlēšanas saraksts. Šī raksta tapšanas laikā atkal izsludināta gaisa trauksme.
