Psihiatrs skaidro, kāpēc daži cilvēki ienīst šausmu filmas: 'kinematogrāfiskā neiroze'
Psihiatrs Karmīns Pariante dalās personīgajā pieredzē ar šausmu filmu izraisītām bailēm un skaidro jēdzienu 'kinematogrāfiskā neiroze', kas var izraisīt PTSS līdzīgus simptomus.
Personīgā pieredze
Psihiatrs Karmīns Pariante no Londonas King's College atceras, kā sešu gadu vecumā pēc vilkacis pārvērtības skatīšanās filmā "Abbott and Costello Meet Frankenstein" piedzīvoja tik spēcīgu šoku, ka vecākiem nācās viņu aiznest prom no televizora. Šis notikums aizsāka mūža bailes no šausmu filmām, tumsas un vientulības.
Kinematogrāfiskā neiroze
Pariante skaidro, ka intensīvu un ilgstošu reakciju uz filmu sauc par kinematogrāfisko neirozi – stāvokli, kas atbilst posttraumatiskā stresa traucējumu (PTSS) kritērijiem. Piemēram, 2007. gadā aprakstīta gadījums, kad sieviete pēc filmas "Sātana izdzinējs" noskatīšanās nonāca neatliekamās palīdzības nodaļā, domājot, ka ir apsēsta.
Kāpēc šausmas ir populāras?
Neskatoties uz viņa paša bailēm, šausmu žanrs ir ļoti ienesīgs – Ziemeļamerikā 2023. gadā tas nopelnīja par 70% vairāk nekā desmit gadus iepriekš. Pariante norāda, ka šausmas ļauj drošā vidē izdzīvot bailes, bez reālām sekām, līdzīgi kā bērnu pasakas.
Neirobioloģija un bērnības faktori
Pētījumi rāda, ka daļai cilvēku smadzeņu amigdala (bailes centrs) nereaģē uz šausmām, piemēram, pacientei SM, kurai bija bojāta amigdala. Bērniem līdz septiņu gadu vecumam ir grūti atšķirt fantāziju no realitātes, un augsta empātija vai fantāzijas empātija palielina traumēšanas risku. Vēl viens faktors ir iepriekšēja emocionāla trauma.
Kā pārvarēt bailes?
Pariante iesaka skatīties aiz kameras: iedomāties operatoru, režisoru un filmēšanas grupu, kas palīdz atgriezties realitātē. Viņš pats izmanto šo paņēmienu, lai kontrolētu savas bailes.
