Recenzija: Izrāde “Ron” – kā komiķa sabrukums pārvēršas par Tarantīno cienīgu odiseju
Teda Volkera jaunā izrāde “Ron” sākas kā stand-up šovs, bet ātri pārtop vardarbīgā un absurdā stāstā. Kritiķis norāda, ka izrādei trūkst dziļuma un tā nespēj noturēt skatītāja uzmanību.
Londonas Riverside Studios jauniestudējumā “Ron” komiķis Tonijs (Teds Volkers) cenšas iekarot publikas smieklus, bet, kad tas neizdodas, viņš izvēlas agresīvāku tēlu un sāk stāstīt par vardarbīgu piedzīvojumu kopā ar savu draugu Maiku. Šī stāsta gaitā tiek izzīmēta groteska nakts, kurā norautas sejas un sakošļāti kauli.
Volkers, kurš ir ne tikai izrādes autors un izpildītājs, bet arī līdzrežisors (kopā ar Levu Govorovsku) un atbild par gaismu un skaņu, rada asociācijas ar Kventina Tarantīno filmām. Tomēr kritiķis atzīmē, ka izrādes ambīcijas paliek nepiepildītas – stāsts paslīd garām bez jēgpilnām sekām, bet skatītājs nesaņem ieskatu varoņa patiesajā sāpē. Neskatoties uz Volkeru pārliecinošo aktierspēli un ritmiski atveidoto stand-up piegājienu, izrādei trūkst emocionālā pamata, kas liktu mums just līdzi Tonija bēgšanai no sevis.
Izrādes vizuālā daļa, tostarp skatuves scenogrāfija un tērpu maiņa, cenšas atspoguļot varoņa apjukumu, taču tas nekompensē stāstījuma haotiskumu. “Ron” ir drosmīgs, bet nekonsekvents darbs, kurš vairāk demonstrē idejas nekā tās izstrādā.
