Saeima atcēlusi lēmumu par pilsonības piešķiršanu Indijas zinātniecei Višvanatai
Saeima atcēla lēmumu, ar ko Latvijas pilsonība tika piešķirta Indijas zinātniecei Divjai Kananai Višvanatai. Iemesls bija šaubas par atsevišķiem faktiem, kas minēti lēmuma pamatojumā, un Valsts prezidenta aicinājums novērst neskaidrības.
Latvijas parlaments Saeima atcēlusi savu lēmumu par pilsonības piešķiršanu Indijas zinātniecei Divjai Kananai Višvanatai. Par Latvijas pilsoni viņu Saeima atzina 15. oktobrī, kā pamatojumu minot ieguldījumu zinātnes, farmācijas, uzņēmējdarbības un inovāciju attīstībā. Pēc balsojuma sabiedrībā radās šaubas par atsevišķiem faktiem, tāpēc jautājums par pilsonības piešķiršanas kārtību un pamatotību kļuvis par plašākas diskusijas tēmu.
Kritika un šaubas
Lēmums tika pieņemts steidzamības kārtībā, un tas izpelnījies asu sabiedrības, politiķu un zinātnieku kritiku. Vairāki Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi un pētnieki publiski norādījuši, ka viņiem nav izdevies atrast Višvanatas zinātniskās publikācijas. Izskanējušas arī aizdomas par iesniegto dokumentu patiesumu, bet pētnieki pamanījuši aizdomīgas izmaiņas zinātnieces mājaslapā.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aicināja novērst neskaidrības un izvērtēt steidzamības kārtībā pieņemtā likuma pamatotību. Pēc tam Saeima lēmumu atcēla.
Komentārs par pilsonības piešķiršanu
Avota raksta autors, kas ir slejas autors, uzsver, ka galvenais jautājums nav zinātnieces izcelsme. Viņaprāt, ieguldījums zinātnē, jaunu tehnoloģiju attīstībā, darbavietu radīšanā vai Latvijas atpazīstamības stiprināšanā ir novērtējams. Vienlaikus pilsonība nozīmē piederību valstij un politiskajai kopienai, tāpēc, to piešķirot par īpašiem nopelniem, sabiedrībai esot tiesības sagaidīt skaidru pamatojumu un pārbaudītus faktus.
Slejā norādīts, ka šaubas vēl nav pierādījumi un izskanējušie apgalvojumi ir rūpīgi jāpārbauda. Tomēr, pēc autora domām, to vajadzēja izdarīt pirms balsojuma, nevis pēc tam. Tāpat slejā uzdoti jautājumi, vai steidzamības kārtā pieņemtam lēmumam visa informācija tika pārbaudīta un vai tā nonāca līdz deputātiem, kuriem bija jāizvērtē cilvēka veikums un ieguvums Latvijai.
Autors secina, ka runa ir par to, cik atbildīgi valsts izturas pret pilsonības jautājumiem un cik lielā mērā sabiedrība var uzticēties lēmumu pieņēmējiem.
