Sihivas – nevis spriedums, bet ģenerālmēģinājums: Ukrainas sabiedrības līgums ir izjaukts
Ukrainas analītiķis Deniss Bloščinskis rakstā skaidro, ka incidents Sihivā ir simptoms dziļam sociālā līguma pārrāvumam starp valsti un pilsoņiem, kas saistīts ar netaisnīgu mobilizāciju un valsts nespēju pildīt solījumus.
Deniss Bloščinskis, Ukrainas žurnālists, kolonnā analizē notikumus Ļvivas Sihivas rajonā, kur protestētāji apgāza automašīnu. Viņš norāda, ka problēma nav jauna – jau 2015. gadā sestās mobilizācijas kārtas laikā plāns tika izpildīts tikai par 60%, un 50–55% izsaukto neieradās. Tolaik karš bija pozicionāls, tāpēc sistēma varēja atļauties problēmu ignorēt. 2022. gada pilna mēroga iebrukums noņēma šo „amortizatoru” un atklāja, ka nekas nav mainījies.
Mobilizācija balstās uz nosacītu piekrišanu (contingent consent), ko aprakstījusi pētniece Mārgareta Levija. Tā ietver trīs nosacījumus: pienākums sadalīts taisnīgi, valsts pilda solījumus par termiņiem un rotācijām, un tie, kas jau dienējuši, tiek cienīgi aprūpēti. Bloščinskis apgalvo, ka visi trīs nosacījumi Ukrainā ir izjaukti: atrunas ir kļuvušas par tirgu, demobilizācijas likums gadiem nav pieņemts, veterāniem jālūdz palīdzība protezēšanai.
Beztiesiskums izpaužas arī sabiedrības reakcijās – neviens netic, ka valsts nodrošinās taisnīgumu. Tā vietā parādās privāti „tiesneši”, katrs ar savu izmeklēšanu un spriedumu. Valoda dehumanizē abas puses: protestētājus dēvē par lopiem, bet vervētājus – par medniekiem. Bloščinskis brīdina, ka šī ir atamaniezīme – tīkla struktūra, kas nekad nav tiesiska.
Dziļākais konflikts ir simbolisks: militārā forma vieniem ir svētā relikvija, citiem – represīvās institūcijas apģērbs. Līguma pārrāvums ir abpusējs, bet valstij kā spēcīgākai pusei jāsper pirmais solis. Risinājumi ietver simetrisku tiesu (soda gan protestētājus, gan vainīgās amatpersonas), skaidrus termiņu likumus, policijas un armijas funkciju nošķiršanu un dienesta jēgas atjaunošanu.
Visbīstamākā doma, pēc autora domām, attiecas uz laiku pēc kara. Kad kaujas apstāsies, atgriezīsies veterāni ar neapmaksātiem taisnīguma rēķiniem. Sabiedrība saskarsies ar četru dažādu karu pieredzēm (tranšeja, aizmugure, robeža, okupācija), bez dialoga kultūras. Sihiva incidents nav ne spriedums, ne diagnoze – tā ir ģenerālmēģinājums nākamajai drāmai. Laiks, kas atlicis līdz izrādei, ir vienīgais, kas mums ir.
