Šķēršļi Ukrainas straujai pievienošanās ES: reformas, karš un vēsturiski strīdi
Ukrainas ceļā uz Eiropas Savienību pastāv vairāki būtiski šķēršļi – nepieciešamās reformas notiek lēni, karš turpinās, un Polija izvirza vēsturiskas pretenzijas saistībā ar Stepanu Banderu. Daži Ukrainā uzskata, ka būt par Eiropas vairogu ir izdevīgāk nekā pilntiesīgi tajā iestāties.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uzsver, ka neviens nenosakšot, kā ukraiņiem dzīvot, runāt, mīlēt vai kādus varoņus godināt. Šo nostāju atbalsta arī prezidenta biroja vadītājs Kirilo Budanovs. Tomēr Polijas aizsardzības ministrs Vladislavs Kosinaks-Kamišs paziņojis, ka ar Banderu Ukraina neiestāsies ES, bet partijas "Likums un taisnīgums" līderis Jaroslavs Kačiņskis pieprasa Ukrainai pilnībā atteikties no pašreizējā kursa. Šie izteikumi atspoguļo saspīlējumu starp Kijivu un Varšavu.
ES dalībvalstīm ir reāli spiediena instrumenti pret kandidātvalstīm – piemēram, Maķedonija bija spiesta mainīt nosaukumu uz Ziemeļmaķedoniju Grieķijas dēļ. Tomēr Ukrainas situācija ir atšķirīga. Pilntiesīga dalība ES netiek piešķirta tikai par militāriem nopelniem vai izturību karā. Nepieciešamas reformas, taču gada reformu plāns izpildīts tikai par 15% pusgada laikā. Turklāt dalība nav iespējama, kamēr notiek karš, un miera pazīmju nav.
Daļa ietekmīgo ukraiņu uzskata, ka būt par bruņotu buferi starp ES un Krieviju ir izdevīgāk nekā pilntiesīgi iestāties – Ukraina jau saņem Eiropas naudu bez pienākuma ievērot ES tiesību normas. Izšķir vairākus naratīvus par iestāšanās kavēšanos: reformu trūkums un korupcija; karš, ko izraisījusi Krievija; vai arī Ukrainas atteikšanās pielāgoties un upurēt savus varoņus. Pēdējais ir visizdevīgākais Kijivai, ļaujot vainot Polijas pretenzijas.
Šāda pieeja sasaucas ar Ezopa fabulu par lapsu un skābiem vīnogām – ja iestāšanās neizdodas, Ukraina var pasludināt, ka ES nav vajadzīga. Eiroskepsi var atbalstīt tie, kas Eiroklaidē redzēja veidu, kā atrauties no Krievijas. Tagad, kad derusifikācija notikusi kara dēļ, pilna integrācija vairs nešķiet tik svarīga, it īpaši, ja tā prasa upurēt nacionālos varoņus. Liberālā opozīcija ir novājināta, un tie, kas vēlējās augstākus dzīves standartus, daļēji jau devušies uz ES. Tāpēc Kijiva var izvēlēties nosodīt ES, nevis atzīt savas nepilnības.
