Sõru jūrskolas bērniem māca cienīt jūru, nevis baidīties no tās

Sõru Jūrskolā Hījumā salā bērni iegūst pirmās zināšanas par burāšanu, uzvedību jūrā un drošību. Pašlaik skolā mācās aptuveni 20 audzēkņu, bet interese ir liela — pieteikumu ir vairāk nekā vietu.

Viens no skolēniem ir Alfreds Onno, kurš jūrskolā mācās jau gandrīz trīs gadus. Viņš stāsta, ka interese par jūrniecību nāk no mājām: "Mans tēvs arī ir jūrnieks. Viņš mācīja, ka mums vajag vairāk jūrnieku." Jaunais burātājs atzīmē, ka buru laivas vadīšana prasa diezgan daudz aktivitātes, un "tur noteikti ir zināms steiga."

Skolas vadītāja Katrīna Visnapū norāda, ka skolas izaugsmi pašlaik ierobežo esošā laivu flotes lielums un treneru noslodze. Skolā liela uzmanība tiek pievērsta jūras drošībai. Visnapū saka, ka tas ir visu aktivitāšu pamats. Bērniem nemāca baidīties no jūras, bet gan to cienīt un saprast. "Nav jājūt bailes — panika ir vissliktākā lieta drošībai — bet viņiem tā ir jāciena un jāiepazīst. Tā ir atslēga," viņa skaidro.

Jūras iemaņu apgūšana sākas jau pirms kāpšanas laivā. Vispirms skolēni mācās novērot laika apstākļus un plānot savas aktivitātes jūrā. "Viņiem vienmēr vispirms jāpārbauda laika prognoze, jāapsver, no kurienes pūš vējš, jāpārdomā, ko viņi darīs, kā izies no piestātnes un kā atgriezīsies. Tā ir pati pirmā lieta," skaidro skolas vadītāja.

Lai gan bērnu interese par jūras aktivitātēm ir liela, skolai ir grūtības atrast instruktorus. Visnapū norāda, ka tā ir problēma visā Igaunijā. "Patiesībā burāšanas treneru — vai vispār treneru — atrašana ir liels izaicinājums visā valstī. Iespējams, jaunieši to neuzskata par dzīvotspējīgu karjeru," viņa saka. Tajā pašā laikā jūrskola uzskata par svarīgu iepazīstināt ar jūrniecības karjerām. Pēc Visnapū domām, jau ir redzami rezultāti: "Mums jau ir pirmais kuģa virsnieks, kurš absolvējis Igaunijas Jūras akadēmiju."

18 gadus vecais burāšanas treneris Fredijs Sārkopels vasaru pavada savā nelielajā jahtā Sõru ostā. Jaunajam vīrietim laiva nav tikai hobijs vai darba instruments, bet arī mājas. Sārkopels pārceļas uz savu jahtu katra vasaras sākumā un dzīvo tur līdz augusta beigām. "Aptuveni no 1. jūnija līdz 31. augustam — šogad es ierados nedaudz agrāk, maija beigās," viņš stāsta. Jahtas kajītē ir viss nepieciešamais ikdienas dzīvei: var pagatavot ēdienu, uzglabāt pārtiku un, ja nepieciešams, izmitināt vairākus cilvēkus.

Sārkopela saikne ar jūru sākās tajā pašā vietā, kur viņš tagad māca bērnus. Viņš sāka burāt Sõru Jūrskolā un vēlāk kļuva par treneri. "Man patiešām ir aicinājums uz jūru," viņš saka. Pēc viņa domām, jūra dod viņam pārliecību, ka viņš dara tieši to, ko vēlas. Dzīve ostā labi sader ar viņa dzīvesveidu: ostā ir gan sociāla mijiedarbība, gan iespēja būt vienam, kad vajag. Dzīvojot uz jahtas, viņš dodas jūrā daudz biežāk nekā tad, ja dzīvotu mājā dažus kilometrus prom.