Svalbāras pilsētā Longjērbīenē krāna ūdeni vairs nedrīkst dzert: vainojama mūžīgā sasaluma kušana
Norvēģijas Arktikas pilsētas Longjērbīenes iedzīvotājiem ieteikts nedzert krāna ūdeni, jo tajā konstatēti smagie metāli. Zinātnieki piesārņojumu saista ar mūžīgā sasaluma kušanu klimata pārmaiņu dēļ.
Longjērbīenes pilsētā Svalbāras arhipelāgā Norvēģijas tālajos ziemeļos iedzīvotājiem ieteikts vairs nelietot krāna ūdeni dzeršanai, jo tajā atrasts smago metālu piesārņojums. Zinātnieki to saista ar mūžīgā sasaluma kušanu. Pilsēta atrodas aptuveni 1300 kilometru no Ziemeļpola un sasilst piecas līdz septiņas reizes straujāk nekā pasaule vidēji. Par situāciju vēsta laikraksts "The Guardian".
No kurienes ūdens un kas noticis
Pilsēta dzeramo ūdeni galvenokārt ņem no aptuveni 2,5 kilometrus gara aizsprostota ezera Isdammen. Temperatūras celšanās veicinājusi mūžīgā sasaluma atkušanu, tādēļ atsegušies iežu slāņi, no kuriem smagie metāli izskalojas ezerā. Mūžīgais sasalums ir pastāvīgi sasalis grunts slānis; vasarā atkūst tikai tā virsējā daļa.
Svalbāras Universitātes centra Arktikas ģeoloģijas asociētā profesore Maržolēna Verē skaidro, ka problēmu rada kušana kopā ar slānekļa iežiem, kuros ir minerāls pīrīts. Saskarē ar ūdeni un skābekli tas oksidējas, veidojas skābes, kas izskalo metālus. Longjērbīenē galvenā problēma ir mangāns.
Pasākumi un pašreizējais stāvoklis
Pašvaldība iedzīvotājus, kuru ir ap 2600, pirmoreiz brīdināja pagājušā gada septembrī, kad mangāna koncentrācija bija 25 reizes augstāka par Norvēģijas Sabiedrības veselības institūta ieteikto līmeni – 50 mikrogramiem litrā. Ilgstoša mangāna ietekme var izraisīt neiroloģiskus traucējumus, īpaši bērniem un zīdaiņiem. Pie lielveikala uzstādīja tvertni ar bezmaksas attīrītu ūdeni, ko filtrēja vietējā alus darītava.
Mangāna līmenis kopš tā laika samazinājies, taču šā gada sākumā konstatēts, ka sulfātu un niķeļa koncentrācija pārsniedz ieteiktās robežas, tāpēc aizliegums joprojām ir spēkā.
Mērs Terje Auneviks atzīst, ka iedzīvotāji ir neapmierināti, un min, ka var būt vajadzīga pilnīgi jauna ūdensapgādes sistēma. Apsver filtrēšanas sistēmu ezerā un jūras ūdens atsāļošanu – kā rezerves vai galveno avotu. Abi risinājumi būtu ļoti dārgi, un skarbais klimats radītu tehniskas grūtības.
Verē brīdina, ka līdzīgi apstākļi sastopami arī citviet Arktikā, piemēram, Kanādas ziemeļos un Aļaskā, tāpēc Longjērbīene varētu būt pirmais šāda veida piemērs.
