Tirgus burvība: no bērnības atmiņām līdz mūsdienu mājražotājiem

Raksta autore atzīst, ka viņai ļoti patīk apmeklēt tirgus ne tikai savā dzīvesvietā Valkā un kaimiņpilsētā Valgā, bet arī citur Latvijā. Lai gan bērni par šo aizraušanos smejoties norāda uz vecumu, autore to neuztver kā apvainojumu. Viņa atceras, kā bērnībā katru sestdienu tēvs agri no rīta devās uz Valmieras tirgu, meklējot stāvvietu un nesteidzīgi iepērkoties. Īpaši atmiņā palikuši 'Vinetas' šķirnes kartupeļi, ko mizot bija prieks. Tēvam tirgū bija pazīstamas pārdevējas, kas viņam rezervēja labākās preces, un viņš vienmēr aprunājās ar viņām par ražu un dzīvi.

Autore atzīst, ka šī komunikācija ar tirgotājiem viņai piemitusies no tēva. Viņa apzināti izvairās no pārdevējiem, kas izskatās nokaunējušies un nevēlas sarunāties. Pēdējā laikā viņu īpaši apbūruši Valmiermuižā rīkotie tirgi, ko viņa apmeklē kopā ar jaunāko meitu. Tur valda īpaša latviska atmosfēra, jo visi tirgotāji piedāvā pašu ražoto produkciju. Autore apbrīno viņu drosmi, radošumu un čaklumu, uzsverot, ka šie cilvēki ir sava laika noteicēji.

Latviešu tirgotāji izceļas ar gaumes sajūtu un estētiku – preces tiek gaumīgi noformētas un iesaiņotas papīrā, nevis plastmasā. Autore sajūsminās par ģimenēm, kas tirgo savdabīgus produktus, piemēram, mājās ceptu saldskābmaizi, kuras recepte mantota no vecmāmiņas. Viņa novērojusi, ka pēdējos gados par mājražotājiem kļūst jauni cilvēki, kas no lielpilsētām pārcēlušies uz laukiem. Daļa vēl strādā attālināti biroja darbu, bet vairums izvēlas alternatīvu dzīvesveidu – kopj bišu dravas, audzē garšaugus, siej pirts slotiņas, tur kazas un gatavo sieru. Autore secina, ka iespēju ir daudz, un pati brīžiem domā par bazilika audzēšanu un pesto gatavošanu. Tirgi viņai atgādina, ka dzīvē viss ir iespējams.