Trīs lauvu svars: futbols, koloniālisms un diaspora

Anglijas un Ganas futbola spēlē uzmanību piesaista četri jaunieši – Kobijs Mainū, Brendons Tomass-Asante, Džeroms Opoku un Antuāns Semeņo. Visi četri dzimuši Anglijā un audzināti angļu futbola kultūrā, taču tikai Mainū spēlē Anglijas izlasē, pārējie pārstāv Ganu. Šāda situācija liek apšaubīt lojalitāti, atzīst raksta autors.

Pēc Oksfordas universitātes Migrācijas observatorijas datiem, gandrīz ceturtā daļa no 1248 spēlētājiem, kas izraudzīti 2026. gada Pasaules kausa izcīņai, dzimuši citā valstī, nevis tajā, kuru pārstāv. Pirms 20 gadiem šis rādītājs bija mazāks par 9%. FIFA atlases noteikumu grozījumi paplašinājuši talantu loku, padarot atšķirības starp tradicionālajām lielvalstīm un pārējo pasauli mazākas.

Autors norāda, ka daudzi no Anglijas 26 spēlētājiem ir bijušo koloniju pēcteči. Melnādaino futbolistu ceļš Anglijas izlasē iezīmējies ar vairākiem pavērsieniem: Vivs Andersons kā pirmais melnādainais spēlētājs 1978. gadā, Luters Blisets ar pirmajiem vārtiem 1982. gadā, Pols Inss kā pirmais melnādainais kapteinis 1993. gadā. Līdz 2026. gadam Anglijas izlasē debitējis 127 melnādainais futbolists.

Tomēr lepnums par šiem sasniegumiem tiek apēnots pretrunā – valsts, kas melnādainos futbolistus padara par nacionālās slavas simboliem, viņiem liek justies nepiederīgiem. Angļu mediju attieksme pret tādiem spēlētājiem kā Markuss Rešfords, Džeidons Sančo un Bukajo Saka bieži vien ir bargāka, un tas atspoguļo mikroadresijas.

Rakstā uzsvērts, ka arvien vairāk diasporas spēlētāju izvēlas pārstāvēt savas senču valstis, piemēram, Maroka 2022. gadā kā pirmā Āfrikas valsts sasniedza pusfinālu. Pēc autora domām, futbols ir sabiedrības spogulis, un šīs izvēles ir daļa no vēstures cīņas, kur cerība ir uz labāku nākotni gan laukumā, gan ārpus tā.