Trīsdesmit gadu pastniece Skrīveros: nejaušs sākums un palikšana
Rusudana Pankule pirms 30 gadiem uz laiku aizvietoja pastnieku un palika šajā darbā līdz šai dienai, izjūtot tehnoloģiju attīstību un to, cik svarīgi ir vietējie iedzīvotāji, īpaši gados vecāki cilvēki, kam pastnieks ir ne tikai sūtījumu piegādātājs, bet arī sociāls atbalsts.
Rusudana Pankule par pastnieci Skrīveros kļuva gandrīz nejauši. Pirms aptuveni 30 gadiem viņai vajadzēja uz laiku aizvietot kolēģi Induli Burku, kurš bija atvaļinājumā. Darbs atradās netālu no mājām, bērni vēl bija mazi, un nebija katru dienu jābrauc tālu. Tolaik pastnieki pārvietojās ar velosipēdu, bet tagad – ar auto. Katru rītu Rusudana brauc uz Aizkraukli pēc sūtījumiem, sašķiro tos un atgriežas Skrīveros, lai sāktu maršrutu.
Lai gan darbs ir mainījies – tagad ir GPS, telefons un auto, – būtība palikusi tā pati. Joprojām tiek piegādātas avīzes, vēstules un pensijas. Daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem nav interneta, viņi rēķinus saņem papīra formā. Rusudana pazīst ne tikai adreses, bet arī iedzīvotājus. "Mēs esam arī sociālie darbinieki," viņa saka. Cilvēki gaida pastnieci ne tikai pēc naudas vai vēstules, bet arī pēc īsas sarunas.
Viņas teritorija ir blīvi apdzīvota, dienā no mašīnas jāizkāpj 50 līdz 70 reižu. Kolēģiem laukos ir garāki attālumi. Darbs nav viegls – vasarā karstums, ziemā sniegs, kad reizēm nevar piebraukt pie mājām. Problēmas rada arī salauztas vai neuzstādītas pastkastītes un suņi. Rusudana atceras, ka ir bijušas situācijas ar agresīviem cilvēkiem, bet cenšas no konfliktiem izvairīties.
Līdz pensijai atlikuši vien trīs gadi, ja vien pensionēšanās vecums netiks pārcelts. Viņa novēlētu, lai cilvēki biežāk saprastu, ka pastnieks nav vainīgs visās problēmās – reizēm sūdzības rodas tāpēc, ka nav pastkastītes. Darbs prasa pacietību un izturību, un ne visi jaunpienācēji paliek. Publikācija tapusi projektā "Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam".
