Ungārijas demogrāfiskā politika: vai nauda var mainīt dzimstību?
Ungārijas plašie atbalsta pasākumi dzimstības veicināšanai sākotnēji uzrādīja uzlabojumus, taču kopš 2020. gada dzimstības līmenis atkal samazinājies, liekot apšaubīt šādu politiku efektivitāti.
Ungārijā, kur kopš 2010. gada tiek īstenota viena no vērienīgākajām dzimstības veicināšanas programmām pasaulē, dzimstības rādītāji sākotnēji pieauga, tomēr pēdējos gados tie atkal kritušies. 2010. gadā, kad pie varas atgriezās Viktors Orbāns, Ungārijas dzimstība bija viena no zemākajām Eiropā. Toreizējā valdība ieviesa bezprocentu aizdevumus, nodokļu atlaides un hipotekāro kredītu subsīdijas, kas bija pieejamas tikai precētiem heteroseksuāliem pāriem ar oficiālu darbu.
Pirmajā desmitgadē dzimstība palielinājās no 1,25 līdz 1,59 bērniem uz sievieti 2020. gadā, bet līdz 2025. gadam tā nokritās līdz 1,31 — gandrīz tikpat zemu kā pirms reformām. Daudzi eksperti šo politiku vērtē kā neveiksmīgu.
Piemēram, Barbara Eleka un viņas vīrs Levi izmantoja 10 miljonu forintu (ap 25 000 mārciņu) aizdevumu, solot dzemdēt divus bērnus, taču pēc neveiksmīgas IVF kārtas viņi baidās, ka nespēs pierādīt grūtniecību līdz 1. novembrim, kas nozīmētu aizdevuma atmaksu ar soda procentiem līdz 3,5 miljoniem forintu.
Lai gan daži Ungārijas pāri atbalsta šos pasākumus un uzskata, ka tie veicinājuši bērnu skaita pieaugumu, kritiķi norāda, ka atbalsts nonācis galvenokārt lauku zemākās vidusšķiras ģimenēm, savukārt pilsētās, kur dzimstība ir viszemākā, nauda nav pietiekama augošās inflācijas dēļ.
Galvenie šķēršļi Daudzām sievietēm, piemēram, 29 gadus vecajai Antoniai Miskolči no Budapeštas, svarīgākas ir veselības aprūpes kvalitāte un bērnu aprūpes pieejamība, nevis finansiālie stimuli. Viņa atzīst, ka baidījusies no dzemdībām, jo valsts slimnīcās trūkst elementāru līdzekļu.
Pētniece Eva Fodora uzsver, ka Ungārijas politika nostiprinājusi tradicionālās dzimumu lomas, padarot sievietes par primārajām aprūpētājām, kas savukārt var mazināt vēlmi dzemdēt bērnus.
Starptautisks konteksts Līdzīga tendence vērojama arī citās valstīs. Dienvidkoreja, kas kopš 2008. gada tērējusi vairāk nekā 215 miljardus mārciņu dzimstības veicināšanai, 2025. gadā sasniegusi rekordzemu rādītāju – 0,8 bērni uz sievieti. Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu politika, kas atvieglo darba un ģimenes dzīves apvienošanu, sākotnēji palielināja dzimstību, taču arī tur pēdējā desmitgadē tā samazinājusies.
Demogrāfs Tomāšs Sobotka norāda, ka pandēmija, karš Ukrainā un inflācija radījuši vispārēju nenoteiktību, kas mazina vēlmi radīt bērnus. Viņš uzsver, ka ziemeļvalstu modelis, kas iekļauj dalītu bērna kopšanas atvaļinājumu un pieejamu pirmsskolas izglītību, ir efektīvāks nekā tikai finansiāli stimuli.
Kultūras ietekme Izraēlā, kas ir vienīgā OECD valsts ar dzimstību virs aizvietošanas līmeņa, valsts atbalsts nav īpaši liels, taču spēcīga kultūras orientācija uz bērnu radīšanu, ko ietekmējusi vēsturiskā trauma pēc holokausta, veicina augstu dzimstību.
Secinājums: lai gan finansiāli stimuli var īslaicīgi ietekmēt dzimstību, ilgtspējīgi risinājumi prasa uzlabot veselības aprūpi, bērnu aprūpi un veicināt dzimumu līdztiesību.
