Viduslaiku pilsētu mūri – drošības un vienotības simbols
No 13. gadsimta Latvijas teritorijā mūru aizsargātās pilsētas kļuva par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras centriem, kas vienoja dažādus sabiedrības slāņus, skaidro vēsturniece Mārīte Jakovļeva.
Kopš 13. gadsimta sākuma mūru aizsargātās pilsētas Latvijas teritorijā kļuva par nozīmīgiem politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem. Kā Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" norādīja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva, šajās pilsētās satikās dažādi sabiedrības slāņi – gan turīgie birģeri un rātes kungi, gan kalpi. Visus šos cilvēkus vienoja pilsētas mūru sniegtā drošība un iespējas, ko tie piedāvāja. Mūri ne tikai pasargāja iedzīvotājus no ārējiem draudiem, bet arī radīja kopīgu telpu, kurā norisinājās ikdienas dzīve un tirdzniecība. Šī aizsardzība un kopīgās iespējas veicināja sociālo mijiedarbību un pilsētu attīstību, veidojot pamatu vēlākajiem Latvijas pilsētu tīkliem. Jakovļeva uzsvēra, ka mūri nebija tikai fiziska barjera, bet arī simbols piederībai un kopībai, kas savienoja dažādu sociālo statusu cilvēkus. Viduslaiku pilsētas, piemēram, Rīga, Cēsis, Valmiera un citas, saglabāja šo funkciju gadsimtiem ilgi, līdz mūri zaudēja savu aizsardzības nozīmi.
