Vīnes virtuve: šnicele, kafijas nams un laiks kā galvenā sastāvdaļa
Guardian esejā par Austrijas galvaspilsētas Vīnes ēdienkarti teikts, ka vīniešu virtuvei nav skaidras definīcijas, jo tā veidojusies no daudzu tautu ietekmes. Autors uzsver, ka tās noslēpums ir laiks, kas tiek veltīts gatavošanai un kafijas nama apmeklējumam.

Austrijas galvaspilsētā Vīnē ēdiens ir tikpat nozīmīga tēma kā sarunas par pilsētas vēsturi. Britu laikraksta The Guardian ceļojumu un ēdiena sadaļā publicētā esejā aprakstīts, kā vīnieši attiecas pret ēšanu un kāpēc vietējā virtuve nav viegli definējama.
Šnicele kā strīdu temats
Vīnes šnicele ir viens no pilsētas atpazīstamākajiem ēdieniem. Eseja min, ka tā jāsaplacina līdz papīra plānumam, panēruma kārtai jābūt vieglai un gaisīgai, bet pie tās pasniegtais kartupeļu salāts jāgatavo ar liellopu buljonu, etiķi, eļļu un smalki grieztiem sīkiem sīpoliem — bez majonēzes. Autors raksta, ka vīnieši ēdienu uztver nopietni, taču necenšas izklausīties sevišķi svinīgi.
Virtuve bez skaidras definīcijas
Saskaņā ar eseju, nav ne definīcijas, ne noderīgu kritēriju, pēc kuriem noteikt īsto vīniešu virtuvi. Tā esot pagātnē pastāvējušas impērijas mantojums, un tās ēdienos jūtama galisiešu, franču, itāļu, bohēmiešu, ungāru un poļu ietekme. Autors to dēvē par bezrobežu Eiropas garu, kas rodams Vīnes podos un pannās.
Tā noslēpums, iespējams, slēpjas ne tik daudz receptēs, cik laikā, ko tām velta: šniceli cep maigi, štrūdeli izrullē pacietīgi, bet gulašu lēni vāra, līdz sīpoli gandrīz izzūd.
Kafijas nams
Esejā īpaši minēts arī Vīnes kafijas nams, kas pastāv līdzīgi kā Ņujorkā, Prāgā, Budapeštā, Parīzē, Cīrihē un Triestā. Apmeklētājs apsēžas, pasūta, piemēram, kleiner Brauner vai melanžu ar putukrējumu, un gaida. Autors to raksta kā vietu, kur nav jāgūst pieredze un kur laiku var vienkārši ļaut paiet, un uzskata to par greznu eskeipisma formu laikā, kad brīvais laiks bieži ir plānots līdz pēdējai minūtei.


