Zemessardzes virsnieks: Latvijas robežas aizsardzībai nepieciešamas vairākas nocietinājumu līnijas
NBS majors Jānis Slaidiņš skaidro, ka viena aizsardzības līnija pie Latvijas austrumu robežas nav pietiekama – nepieciešama vairāku līniju sistēma dziļumā, kā to dara arī Ukraina. Viņš brīdina, ka paļaušanās uz vienu līniju būtu būtiska kļūda.
TV24 raidījumā "Aktuālais par karadarbību Ukrainā" Nacionālo bruņoto spēku majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš skaidrojis, kāpēc Latvijas robežas nostiprināšanai nepietiek ar vienu aizsardzības līniju.
Pretmobilitātes pasākumi
Komentējot pie Latvijas robežas veidotos aizsardzības objektus – betona blokus un prettanku šķēršļus –, Slaidiņš norādīja, ka tie ir daļa no tā sauktajiem pretmobilitātes pasākumiem, kuru uzdevums ir apgrūtināt pretinieka tehnikas kustību. Viņš uzsvēra, ka šādiem šķēršļiem jābūt papildinātiem ar uguns segumu un mīnējumiem, lai tie būtu efektīvi.
Kāpēc nepieciešamas vairākas līnijas
Pēc Slaidiņa domām, nopietnākā iespējamā kļūda būtu paļauties tikai uz vienu aizsardzības līniju – ja pretinieks atrastu tajā vājo vietu un to izlauztu, visa līnija zaudētu jēgu. Tāpēc nepieciešama otra, trešā un tālākas līnijas, kas veido aizsardzību dziļumā.
Virsnieks atsaucās uz vēsturiskiem piemēriem – Francijas aizsardzības līniju un tā saukto Staļina līniju, kuras pretinieks spēja apiet, tādējādi mazinot to nozīmi. Arī Latvijas vēsturiskajos aizsardzības plānos izmantoti dabiskie šķēršļi, piemēram, Aiviekstes un Pededzes upes un Lubāna ezers, kombinācijā ar vairākām aizsardzības pozīcijām.
Ukrainas pieredze
Slaidiņš norādīja, ka līdzīgu daudzslāņu pieeju šobrīd izmanto Ukraina, kur papildus ierakumiem un prettanku grāvjiem tiek izvietoti tā sauktie "pūķa zobi" un dzeloņdrātis. Viņaprāt, Ukrainas otrā un trešā aizsardzības līnija jau ir izveidota, taču tā tiek pastāvīgi stiprināta.
/nginx/o/2026/08/07/17833390t1h1e02.jpg)
/nginx/o/2026/08/13/17844247t1h99de.jpg)
