1940. gada 9. aprīlī pulkvedis Ēriksens Oslofjordā pretojās vācu kuģiem
Nacistiskās Vācijas iebrukuma Norvēģijā sākumā, 1940. gada 9. aprīlī, Oskarsborgas cietokšņa komandants pulkvedis Birgers Ēriksens pats lēma, kā rīkoties pret Oslo virzošos kuģu grupu. Delfi vēstures materiāls šo gadījumu izmanto kā piemēru personiskai atbildībai izšķirošā brīdī.
Otrā pasaules kara laikā, 1940. gada 9. aprīlī, nacistiskā Vācija sāka iebrukumu Norvēģijā. Viens no pirmajiem izšķirošajiem brīžiem notika Oslofjordā, kur Oskarsborgas cietokšņa komandants, 64 gadus vecais pulkvedis Birgers Ēriksens, bija spiests lemt pats, jo nespēja sazināties ar vadību. Delfi vēstures materiālā šis gadījums ir izmantots kā piemērs personiskai atbildībai un spējai rīkoties bez norādījumiem no augšas. Raksta ievadā teikts, ka šādu īpašību 1940. gada jūnijā, Padomju Savienībai okupējot Latviju, pietrūka Latvijas politiskajai un militārajai vadībai.
Kāpēc Vācijai bija vajadzīga Norvēģija
Vācijas lielākā problēma kara sākumā bija resursi. 1939. gadā vairāk nekā 60 procentu dzelzsrūdas tā importēja no Zviedrijas caur Norvēģijas ostām. Britu premjerministrs Vinstons Čērčils 1939. gada decembrī rakstīja, ka rūdas tranzīta pārtraukšana būtu viena no nozīmīgākajām ekonomiskajām operācijām pret Vāciju. Briti sāka plānot Norvēģijas teritoriālo ūdeņu mīnēšanu, bet 1940. gada pavasarī briti un franči bija gatavi ieņemt vairākas ostas, ja rastos iegansts. Galvenais mērķis bija Narvīka, kuru ziemā izmantoja rūdas pārvadājumiem.
Vācieši tomēr bija ātrāki. 9. aprīlī sākās iebrukums Dānijā, kas dažu stundu laikā padevās bez pretošanās. Tajā pašā dienā vācu flote sāka operāciju Norvēģijā: sešām grupām vienlaikus bija jāieņem Narvīka, Tronheima, Bergena, Kristiansana, Oslo un Ēgersunna. Plāns balstījās uz tumsu un pārsteigumu.
Oslo uzbrukums
Oslo bija valsts lielākā osta, tur atradās karaļa rezidence, valdība un armijas štābs, kā arī netālu esošā Fornebu lidosta. Pilsētu bija paredzēts ieņemt kaujas grupai V, kurā bija kreiseri "Blücher" un "Lützow", vieglais kreiseris "Emden", trīs torpēdkateri un mazāki kuģi. Uz kuģiem atradās 1600 kājnieku.
Neilgi pēc pusnakts grupa devās pa fjordu uz Oslo, lai gan Vācija Norvēģijai vēl nebija pieteikusi karu. Iepriekšējā vakarā vācieši bija sašāvuši norvēģu patruļkuģi "Pol III"; tā komandieris Leifs Veldings-Olsens noslīka un kļuva par pirmo kritušo norvēģu karavīru šajā karā.
Ap pulksten četriem no rīta kuģi tuvojās Oskarsborgas cietoknim pie Drēbakas šauruma. Ēriksens zināja par nezināmiem kuģiem, bet ne par to, vai tie ir britu vai vācu. Viņš izsludināja trauksmi un, nespējot sazināties ar priekšniecību, grasījās pildīt pastāvīgo rīkojumu neielaist ārvalstu kuģus galvaspilsētā.
